BLOGI  
Epizode no Kloda Berī filmas “Būt kopā un viss”. 2007. Publicitātes foto

Toms Treibergs: Dzīves elegance 0

Toms Treibergs, kino un teātra kritiķis
07/11/2011

Vakar noskatījos burvīgu filmu: Kloda Berī “Būt kopā un viss” (Ensemble, c'est tout, 2007). Tā veidota pēc Annas Gavaldas tāda paša nosaukuma romāna. Rakstnieces vārds pie mums ir labi zināms, ir tulkoti vairāki viņas darbi. Atceros, kādu baudu man sagādāja viņas drosmīgās un svaigās noveles krājumā “Es vēlētos, lai mani kāds gaida”.

Stāsts ir šāds: simpātiskā, taču savrupu dzīvi pieņēmusī Kamilla (Odrija Totū) strādā par apkopēju milzīgā biroju ēkā. Tā ir apzināta viņas izvēle, kuru nesaprot meitenes cimperlīgā māte, taču liekas, ka Kamillai pašai ir kāds skaidrs iemesls tik apnicīga un neradoša darba izvēlei. Kādu vakaru viņa savas mājas kāpņutelpā iepazīstas ar dīvaino Filibēru, jaunu vīrieti, kurš pēc ārienes vairāk līdzinās pusmūža onkulītim: viņš valkā kažokādas ausaini, garu mēteli ar rūtainu šalli, virs spilgti sarkanās, spožām pogām rotātās vestes uz spilgti balta krekla fona dzīvojas košs tauriņš. Filibērs izvēlas tikai noteikta paveida pārtiku; kad iepērkas, viņš sakārto darbinieku nevīžīgi atstātās preces. Kamillai viņš iepatīkas, un nākamajā tikšanās reizē seko ielūgums uz vakariņām. Tās viņi bauda meitenes jumta dzīvoklītī no laipnā, stomīgā savādnieka ģimenes servīzes, kuru viņš atstiepis milzīgā piknika grozā. Pēc tam stāstā iesaistīsies arī trešā persona, mūždien nogurušais Franks: pavārs, kurš meklē atpūtu apšaubāmu sieviešu kompānijā un neskaitāmās alus pudelēs.

Mana centrālā sajūsma bija par šo smalko kundziņu ar labo, naivo dvēseli – Filibēru Marketu de la Tubeljēru, kāds ir viņa pilnais vārds (aktieris Lorāns Stokers). Viņa dzīvoklis atgādina muzeju, kaut gan tā nav tik daudz viņa, kā ģimenes rocība. Viņš ir cēls attiecībā gan pret Kamillu, kurai viņš piedāvā patvērumu, kad viņa sasirgst ar drudzi, gan pret Franku, kurš ir pilnīgs pretstats savam jūtīgajam draugam. Uz mazā pirkstiņa Filibērs nēsā zīmoggredzenu; Ziemassvētku brīvdienās apmeklē baznīcu; pēc dievkalpojuma pie ģimenes svētku galda lūgšanu saka acīmredzami ietekmīgs un tāpēc – valdonīgs tēvs. Visur ir lustras un svečturi. Taču pašā Filibērā nav itin nekādas arogances vai uzpūtības. Kādai jaunai sievietei, kas vēlas no viņa nopirkt pāris pastkartes (Filibērs strādā mākslas salonā), viņš tās vienkārši atdāvina, taču izdara to bez neviena vārda, tikai ar taktiskas pielūgsmes un, varētu pat teikt, svētības nodošanas izteiksmi sejā.

Absolūta konstrukcija, varētu teikt kāds skeptiķis.

Tomēr arī es pazīstu šādu Filibēru. Tas ir mans draugs, kurš arī ir saistīts ar mākslas galerijām – ar to atšķirību, ka tajās izstāda viņa darbus. Arī viņam ir plaša radu saime. Arī ģimenes māja, kurā visi (vai arī tie, kas var) brauc pa brīvdienām. Es nesen biju šajās mājās, Jūrmalas pusē. Visvairāk manu uzmanību piesaistīja grāmatplaukts, kurā atradās tikai un vienīgi dažādu rakstnieku kopotie raksti. Sākot ar Dostojevski, Tolstoju, Turgeņevu; turpinot ar Dikensu, Hemingveju, Tekeriju; beidzot ar Borhesu un dažādiem jaunlaiku krievu avangardistiem. Un tad tur vēl šis tas, dažādi sīkumiņi. Protams, ļoti daudz gleznu. Sekretārtipa rakstāmgalds, pie kura mans draugs tiklab raksta savus stāstus, tiklab pelna dienišķo maizīti, pildot dažādus grafiskā dizaina pasūtījumus reklāmai.

Manam draugam allaž ir līdzi Moleskine bloknotiņš un melna tintes pildspalva. Dažreiz arī sudrabaina blašķīte, dažreiz – vienkārši stikla. Agrāk viņam bija arī ļoti atbilstošs velosipēds, to gan diemžēl nozaga. Rudeņos un ziemās viņš valkā ādas puszābakus un mēteli dubulti rindotām pogām, vasarās ko piezemētāku: vieglu krekliņu un džinsus. Lai kas un kā mūsu garās draudzības laikā nebūtu noticis, jo ne jau tikai pa rožu pļavām cilvēki – un jo īpaši, draugi – mēdz skraidīt, viņā allaž ir palicis dzīvs Filibērs Markets de la Tubeljērs. Gan ar savām ēnas pusēm, piemēram, patētiku savos bloga ierakstos un epizodisku neiecietību pret vienkāršo. Taču es jūtu, ka tā nav poza, ka viņš nemeklē piegrieztņu detaļas savam iecerētajam tēlam. Viņš ir pārņēmis dzīves eleganci un atrautību no zemes, par kuru varam pārliecināties gan literatūrā, gan kino. Pārņēmis to no savas ģimenes.

Tas nenoliedzami ir kaut kas no kontinentālās kultūras, no reiz tik ideālās austrumu un rietumu tendenču sadures 19. gadsimta beigās. Latviešiem šīs “smalkās kaites” ir svešākas, kaut gan, piemēram, Anšlava Eglīša darbos arī iespējams sagaršot šo pedantiskās formas un nekārtīgā satura sajaukumu, kurā cilvēks ir ar perfektām manierēm, bet ar kaislīgu skatu uz notiekošo.

Arī šodien šādus cilvēkus vēl ir iespējams satikt. Lai arī pakļauti iespējamam smīnam par cenšanos ieelpot sveša laikmeta garu, viņi to mēģina. Un kādam šī elpa ir tik dabīga un dziļa, ka, runājoties vai vienkārši atrodoties šādu cilvēku sabiedrībā, tevi pārņem mistisks uzmundrinājums. Par to, ka cilvēks spēj būt tik jauks un vienlaikus strikts savas personas īpašnieks un spodrinātājs.

Rūpēties par sevi un citiem. Ir jau kā no Koelju. Bet cik krāšņas lietas spēj paveikt tas, kurš tā rīkojas.  


Lorāns Stokers – Filibērs Markets de la Tubeljērs. Publicitātes foto

Arhīvā lasi:
31/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Kā pārstāt sapņot?

24/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Piesaulītē
16/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Liekvārdības gūstā
10/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Cik svarīgs ir konteksts?