BLOGI  
Kadrs no filmas “24 Preludes for a Fugue”. 2002

You can kill people with a sound * 1

Marta Krivade
04/11/2011

* Ar skaņu iespējams nogalināt cilvēku – angļu.val.; Arvo Perts intervijā Bjorkai 1997. gadā BBC “Modernie minimālisti”

Ja 1. novembrī Rīgas Domā Perts kopā ar Latvijas Radio kori, Sinfonietta Rīga, Vox Clamantis un diriģentu Tanu Kaljuste būtu vēlējušies nogalināt, viņi būtu iznīcinājuši vērtīgāko Latvijas genofondu. Lai piedod man Dievs un Drošības policija par netīrajām domām, taču tik vērienīgu kultūras, politikas, modes, arhitektūras, uzņēmējdarbības dažādu desmitgažu spilgtāko pārstāvju ziedu iesprostotu vienuviet acīm pārskatāmā telpā nebiju redzējusi sen.

Esmu ieradusies nedaudz ātrāk un skatos uz cilvēkiem (nē, nav kauns). Bez gulēšanas gultā un skatīšanās griestos, tas ir mans mīļākais laika pavadīšanas veids. Pieķeru sevi pie domas (droši vien vainīgs ļoti krāšņais un dažādais ģērbšanās stils), ka šeit klātesošo ikdienu sen vairs nenosaka viena patiesība un pret to karojošie meli. Tās pasaulīgo izdošanos diktē spēja rīkoties ar viedokļiem un argumentiem. Manu un jūsu ikdienas ritmu šobrīd nosaka ģeometriskajā progresijā augošais datu un informācijas apjoms, patiesību, viedokļu, interpretāciju skaits un to vardarbīgā cīņa ar mūsu uztveres kapacitāti, kas nav piedzīvojusi nekādas izmaiņas pēdējo divtūkstoš gadu laikā. Uzvar tie, kas pirmie izdomā argumentus un tos skaļi paskaidro.

Šad un tad par jauno kārtību nopūšamies, jo neko nav iespējams pierādīt, neko nevar zināt līdz galam, nekad nav iespējams reizi par visām reizēm pierādīt pretējo, viss atkarīgs no tā, kā paskatās, nekas nav viennozīmīgs un galu galā, ja netiec galā ar diskusiju, vienmēr var izmantot “katram sava taisnība”, “kā to ņem” un “mums visiem ir tiesības dzīvot šai pasaulē”.

Bet Arvo Perta daiļrade nebūs nekāds šitas “kā to ņem”. Kā novēroju, to var ņemt tikai trejādi – vieni ņem un aizmieg, jo ir saguruši vai vēlētos lielāku izklaidi ar dažādiem skaņas un vizuālā tēla stimulantiem, otri ņem un “kaut kādas pieklājības robežās turās” un trešie ņem un neinterpretējamās mākslas priekšā sastingst. Runājot Kaspara Rolšteina vienvakara vārdiem, dažiem mūziķiem izdodas nojaukt cilvēka iekšējo ritmu un laika sajūtu.

Perta mūzika nebliež vai nerauj jumtu, nerada ilūziju par acu atvēršanu, neliek neizskaidrojamas smeldzes dēļ raudāt vai izsaukties: “Tā taču tiešām dzīvē notiek!” kā JRT izrādes. Tā stingri un noteikti paņem mani aiz pleciem un atgādina, ka es esmu Ādams un man ir attiecības ar Dievu. Un tas, ko es dzirdu, ir mūsu saruna – svarīgākā, vienkāršākā un jēgpilnākā lieta pasaulē, kas visu paskaidro. 

Kāda laime, mans statuss ir Ādams. Kāda laime. Parasts un jēgpilns Ādams.

“Man pašam Ādams – tas ir kopīgs termins ne tikai lai nosauktu visu cilvēci. Bet arī lai apzīmētu katru indivīdu, neraugoties uz laikmetu, sociālo stāvokli vai reliģisko piederību,” saka Arvo Perts.


Kadrs no filmas “24 Preludes for a Fugue”. 2002

Berlīnē dzīvojošā igauņu komponista mūzika, ko pieskaita svētajam minimālismam (holy minimalism), pēdējā desmitgadē kļuvusi tik populāra, ka kritiķi aicina beigt  izmantot pareizticīgā mākslinieka darbus filmās, lai pasargātu to no klišejas likteņa (un Times and Winds, The Banishment, There Will Be Blood,  The Good Shepherd, CandyDead Man's Shoes, The Insider,  Fahrenheit 9/11 tiešām ir tikai dažas no pēdējām filmām). Tomēr vai tad Ādams kādreiz spējis turēties gaumes robežās. Lai ko arī cilvēki izdarīs ar Arvo Perta mūziku, šobrīd to joprojām visspēcīgāk raksturo paša sacītais, ka katram zāles stiebram ir zieda svars. Neviena skaņa viņa daiļradē nav lielāka vai mazāka, nemaz nerunājot par nejaušību vai rotājumu, kurš var būt, bet var arī nebūt. Ja iztrūktu kaut viena klusuma skaņa, dialogs pārtrūktu. Ja šeit būtu kaut vienas skaņas par daudz, dialogs kļūtu sentimentāls un nekonstruktīvs. Nelieciet man attaisnot šo apgalvojumu, es nevaru.

Sākumā pieminētajā intervijā Bjorka saka, ka igauņu mūziķa daiļradē dzird nepārtrauktu dialogu starp “tādu kā Pinokio, kurš mācās, kļūdās, sāpina, un mazo Kriketu (Jiminy Cricket – Disneja ieviests tēls – Pinokio sirdsapziņa), kurš saliek lietas to īstajās vietās”. Perts pateicas par salīdzinājumu, tomēr saka vēl skaidrāk: “Manā mūzikā ir divas līnijas – viena ir mani grēki, un otra ir to piedošana. Tā pirmā ir komplicētāka un subjektīvāka, bet otra –viekārša, tīra un objektīva.”


Kadrs no filmas “24 Preludes for a Fugue”. 2002

Mēs ceļamies kājās, stipri applaudējam, un es pirmo reizi to daru nevis snieguma, apbrīnas, sentimenta vai harizmas raisītā aizkustinājumā, izrādot godu korim, orķestrim, diriģentam vai tintinnabuli atklājējam, 76 gadus vecajam spraunajam vīram ar dievišķo talantu un nedaudz kumpo muguru. Es applaudēju noteiktu reižu skaitu: katrai skaņai un vārdam.

Klāss Vāvere - 06.11.2011 14:38
koncertu neredzēju/nedzirdēju, bet priecājos, ka tur bija Marta un es izlasīju, ko viņa uzrakstījusi.