BLOGI  
Fragments no koncerta plakāta

Klāss Vāvere: Vecais kapteinis un viņa vīri 1

Klāss Vāvere, šūpuļdziesmu kolekcionārs
01/11/2011

Pēc Boba Dilana koncerta 19. oktobrī Antverpenē

75 iepriekšējās minūtes Antverpenes Sporta pilī ir uzstājies Marks Nopflers ar grupu. Manuprāt, tas bija par ilgu, bet publikas reakcija liecina, ka esmu mazākumā. Taču nu tas vairs nav svarīgi, jo uz skatuves ir Bobs Dilans un skan Leopard Skin Pill Box Hat.

Neesmu no trakajiem bobhediem, kas viņam seko visu mūžu un ir piedzīvojuši desmitiem un simtiem viņa koncertu – arī tādu cilvēku ir krietni vairāk nekā varētu domāt. Tomēr esmu Bobu jau redzējis – pirms dažiem gadiem Tallinā un vēl pa pāris reizēm Berlīne un Milānā. Diemžēl mūsdienās viņš uzstājas milzīgās sporta arēnās, no kādām savos koncertapmeklējumos sen esmu apņēmies izvairīties. Taču vēl nekad attālums līdz skatuvei nav bijis tik absurdi liels kā šoreiz. Par laimi, Mārtiņam ir līdzi pamatīgs binoklis.

Optikas palielinājums nemazina distanci, toties ļauj sajusties kā pētniekam, kurš no kādas citas dimensijas vēro neparastu sugas eksemplāru – trauslu un nedaudz drebelīgu vīru, kas neizskatās ne dienu jaunāks par saviem septiņdesmit gadiem. Viņš ir satērpies ierastajā uniformā – tumšā, militārām (?) strīpām nošūtā uzvalkā un baltā platmalē – un atgādina mēnessērdzīgo, kurš, apkārt notiekošo šķietami neapzinādamies, regulāri pārvietojas no ērģelītēm skatuves labajā malā līdz mikrofonam tās centrā un nebeidz pārsteigt ar dīvainām kustībām, jokainiem deju soļiem un dramatiskiem žestiem, kam viņa stīvā nopietnība piešķir atsvešinātu groteskumu.

Iespējams, Bobs atdarina bērnībā redzētus izklaidētājus. Tikpat iespējams, ka viņš vienkārši ir Bobs Dilans. Katrā ziņā viņš necenšas atdarināt savu spožo 60. gadu kultūrmesijas iemiesojumu – pat, ja dzied tās pašas dziesmas, ko toreiz. To ir grūti iztēloties, bet A Hard Rain’s A Gonna Fall jaunās versijas umpapā motīvu kā pārlieku piedauzīgu izsvilptu pat Guntis Skrastiņš ar savu šlāgeraptauju; ne velti Mārtiņš, kurš Bobu klātienē piedzīvo pirmo reizi, šajā brīdī neiztur un vaicā: “Vai viņš pret sevi vienmēr ir tik bargs?”. Īsti nav, ko atbildēt, jo reizēm pats esmu aizdomājies, vai tik Bobs nesirgst ar kādu īpašu amnēzijas paveidu, kas neļauj šīs dziesmas atcerēties tādas, kā viņš tās savulaik sacerējis. Citreiz viss šķiet vēl vienkāršāk – dziesmas ir patstāvīgas dzīvības formas, kas kādas kosmiskas nejaušības vai likumsakarības dēļ iemitinājušās Dilana galvā. Un Bobs ļauj, lai tās tur dzīvo savu dzīvi – viņš ir dziesmu apsēsts un tieši tādēļ nereti izskatās un rīkojas tik fascinējoši mulsinoši.

Uz skatuves ir vēl pieci mūziķi. Taču galvenā persona viņu klātbūtni nemana un darbojas autonomā režīmā, ļaujot tiem viņa mirkļa izjūtu vien minēt – ja spēj. Līdz pēkšņi negaidīti izvērsta un empātiska Dilana elektroērģeļu saspēle ar Donija Herona stīlģitāru Highway 61 vidusdaļā atklāj patiesību – Boba maģiskā acs kontrolē visu, un lielā hūte viņam vajadzīga vien tādēļ, lai zem tās smīnētu par maniem maldiem.

Highway 61 izskanot, skatuve grimst tumsā, bet, gaismai iedegoties, Bobs atkal izskatās viens un vientuļš kā priede savā taisnumā. Šajā mirklī ir viegli noticēt, ka tāds viņš ir bijis vienmēr. Pirms vairāk nekā pusgadsmita, Vilidžas kafejnīcās sākot folkdziedoņa misiju, un arī vēlāk, kalpojot par paaudzes “balsi un sirdsapziņu”. Tad, kad ar savu Dylan goes electric diversiju viņš šo ikonas tēlu uzspridzināja un tika pasludināts par Jūdasu, un arī šodien, kad sen ir iedzīvojies svētās govs un mūžīgās enigmas oreolā.

Tikpat vientuļš viņš šķiet līdz koncerta beigām, kad skan Like A Rolling Stone, zāle godbijīgi ceļas kājās un pāris fanu mēģina uzrāpties uz skatuves. Viens tiek laikus neitralizēts, otrs ir izmanīgāks un jau sāk sprintu Boba virzienā, kad milzu apsargs to aizstiepj kulisēs. Tikmēr LARS ir galā, Bobs paklanās un, nesakot ne vārda, seko abiem pa pēdām.

Iespējams, viņi tur patiešām satiekas. Dilana apmātais un dziesmu apsēstais. Varbūt arī ne. Katrā ziņā tā nav tikšanās, ko Bobs gaida. Jo vismaz manā šā vakara versijā viņš ir vecais Ahābs, kas joprojām mētājas pa pasaules jūrām, meklējot liktenīgo sastapšanos ar savu Mobiju Diku. Kamēr tā nav notikusi, viņa neverending tour turpinās. Viņš sen nezina, vai ir nolādēts, vai izredzēts. Un viņš par to nedomā, jo līdz  brīdim, kad abi ieskatīsies viens otra acīs, tā ir viņa dzīve. Jautājums vien – ko tur daru es ar tālskati? Kādēļ atkal esmu tajā visā noraudzījies? Ko citu lai saka – laikam jau arī es esmu viens no Boba burenieka matrožiem un Mobija Dika klientiem. Citiem vārdiem:

Because something is happening here
But you don't know what it is
Do you, Mister Jones?


Koncerta biļete

Stefanija Linuza - 01.11.2011 22:16
Interesanti dzirdēt šādu viņa koncerta aprakstu. Pati tik ļoti vēlētos kādu apmeklēt, prieks ka kungs vēl koncertē!