BLOGI  
Michael Sowa. Kurz vor dem Fest

Vecais zābaciņš jeb Kā pārstāt sapņot 0

Toms Treibergs, kino un teātra kritiķis
31/10/2011

Šī glezniņa, kas rotā ieraksta sākumu, man ir ļoti īpaša. To, kopā ar citiem līdzīgiem attēliem, kuri bija uzdrukāti uz pastkartēm, sen atpakaļ iegādājos grāmatnīcā. Atceros, ka izpirku gandrīz visu stendu, kurā bija pastkartes ar Mihaela Sovas (Michael Sowa, Vācija, 1945) un citu ilustratoru, mākslinieku darbiem. Tā bija jauna, man vēl nepieredzēta estētika: kaut kas mīļš un naivs, tomēr vienlaikus biedējošs un mīklains. Cūka, kas no laipas lec peldēties vientuļā, idilliskā meža ezeriņā. Meitenīte, kas ved pastaigā lāci gar rudenīgu upmalu. Vai arī kas pavisam askētisks: tukša istaba, kur uz palodzes sēž kaķis, kuru pa atvērto logu no citas mājas vēro ieinteresēta suņuka galva.

Daži no izdevniecībā Inkognito pārstāvētajiem mākslinieku darbiem tika iedzīvināti Žana Ženē filmā “Stāsts par Amēliju Polēnu”, ko pie mums pazīst ar īsāku nosaukumu “Amēlija”. Piemēram, omulīgais cūkas kungs rītasvārkos, kurš bija iekārtojies kā naktslampas statīvs un pats parāva gaismas slēdzi, kad meitene devās gulēt. Mihaels Sova gadskārtēji manāms Taschen izdotajos almanahos Illustration Now!, kuros iekļauti aktuālākie un nozīmīgākie ilustrētāji. 

Pastkartītes man stāv noglabātas speciālā kastītē, un, lai arī katrai no tām biju piešķīris sentimentālu vērtību, pa vienai vien tās ir uzdāvinātas draugiem un paziņām jubilejās vai sālsmaizes vakaros. Tomēr bildīti ar skumīgo namu un zosi, kas cenšas izbēgt no skaudrā liktens (darba nosaukums ir “Īsi pirms svētkiem”), allaž esmu atstājis no kastītes neizkustinātu. Šajā attēlā apvienojas gan kaut kas pacilājošs, gan sērīgs. Zaļā zālīte un gaišie debesu plankumi liek sajust svaigumu, gadalaiku maiņu, dzīvīgumu un spirgtumu. Tam visam iepretī ar pilnīgi citu modu izceļas nokaltušais koks un, protams, centrālais objekts – pelēkais nams. Ar vienu atvērtu logu, kurā vējš tramda aizkaru. Ēka ir labi uzturēta, nav nolaista un kaut kādā ziņā pat glīta, tomēr pār to krīt aizmirstības un aukstuma ēna.

Šādu pretēju sajūtu – pacēluma un skumju – komplekts manī sarosās, kad atrodos Pārdaugavas vai kādā citā mūsu galvaspilsētas apvidū, kurā redzamas pagājušā gadsimta sākuma mājas. Īpaši tās, kurām nav centīgu apsaimniekotāju un kuras palēnām piemeklē gan morāls, gan materiāls sabrukums. Bet, varbūt dēļ gadiem, kas manai personai arvien nāk klāt, varbūt dēļ mūsdienīgas un funkcionālas arhitektūras piemēriem, kurus šad tad manu gan metropolē, gan provinces pilsētās, es arvien vairāk saprotu, ka man ir jāatsakās no nostalģiskās jūsmas. Jo katras šādas vecas mājas pievienoto vērtību veido vien tās uzlūkotājs. Faktiski tā ir zināma daudzuma cementa, ķieģeļu, kaļķu un citu materiālu masīvs saķepinājums uz koka vai metāla skeleta.

Vēl vairāk minēto atteikšanās nepieciešamību pasvītroja mana saruna ar dzejnieci Ingmāru Balodi, kad runājām par manu (un arī dažu manu draugu) reiz rakstītajiem dzejoļiem, kuros liela loma tika atvēlēta Sovas estētikas pārcelšanai tekstā. Ingmāra atzīmēja, ka šie mēģinājumi nenoliedzami bija manas tālaika personības vēlme un raksturojošā daļa, taču tagad “malkas šķūnīšu” un “ķieģeļu māju ar putekļiem no sešdesmit astotā gada” laiks ir pagājis. Kāpēc? Droši vien, dancošana ap vienu un to pašu interešu lauku agri vai vēlu noved stagnācijā, un to neviens radošs cilvēks nevēlas pieredzēt.

Kaut kur pie sevis klusībā to nojautu, bet vecais zābaciņš jau tik viegli nenāk nost no kājas. Viņš līdz pat pēdējam brīdim vēlas aizvest savu valkātāju uz kādu pamestu, dīku pagalmu ar koka kāpnītēm un veļas striķiem, lai tajā notiktu lēta vīna iedzeršana un satraukta skribelēšana piezīmju grāmatiņā.

Tātad, lai tas, kam paredzēts sabrukt, sabrūk. Mēģināšu to pieņemt atturīgi un neitrāli. Kaut gan, pagājušo piektdien, kad kopā ar kolēģiem no Latvijas Universitātes ceļojām pa Zemgales baznīcām, kādā no Bērzes pagasta pamestajām ēkām (tā varēja būt vai nu slimnīca vai doktorāts) es atradu lielu daudzumu plašu ievākojumu. Viens no tiem bija no Kubas, bez neviena pierastā uzraksta Мелодия. Vīrietis un sieviete, kuri tika uzdoti kā Mario un Klaudija, žilbinošiem smaidiem sēdēja ateljē ar zilām drapērijām un silti lūkojās uz savu klausītāju. Protams, šis vāks ceļoja man līdzi uz Rīgu un, gluži kā kādreiz Inkognito pastkartītes, pārvērtās par dāvanu kādai jaukai personai viņas sālsmaizes vakarā. 


Michael Sowa. Kurz vor dem Fest

Arhīvā lasi:
24/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Piesaulītē
16/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Liekvārdības gūstā
10/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Cik svarīgs ir konteksts?