BLOGI  
Ilustrācija: Anastasija Keiša

Zupa kūku vietā jeb ko nozīmē strādāt Āzijas kinofestivālā 0

Arta Tabaka
04/12/2014 

Short Shorts Film Festival & Asia ir Āzijas lielākais starptautiskais īsfilmu festivāls. Tas notiek Tokijā. Pirms kāda laika man iznāca piedalīties šī festivāla programmas sastādīšanā un organizēšanā. Tolaik vairākkārt saņēmu no cilvēkiem neizpratnes pilnus jautājumus par to, ar ko tad īsti es nodarbojos, ja kinofestivāli notiek taču tikai reizi gadā aptuveni nedēļu. Tas tikai apliecināja, ka reti kurš spēj iedomāties to milzu darba apjomu, kas tiek izdarīts pārējā gada laikā, lai šī viena festivāla nedēļa varētu īstenoties.

Kurš gan var iedomāties, ka, ja kino festivālam ir konkursa skate, tad kādam ir jānoskatās visas iesūtītās filmas? Un tie ir tūkstoši. Filmas ir jāsakārto, jāatceras, jānovērtē un galu galā jāatlasa no tām programma, ko savukārt piedāvāt tālāk festivāla apmeklētājiem un žūrijai. Turklāt, lai viedoklis par šīm filmām nebūtu vienpusējs, katra no tām ir jāredz nevis vienam, bet gan vairākiem cilvēkiem, – tikai tad var pieņemt lēmums par šīs filmas izvirzīšanu vai attiecīgi – izslēgšanu no konkursa. Festivāla laikā žūrija un skatītāji jau redz tikai nelielu izlasi no visām iesūtītajām filmām.


Anders Walter. 9 meter

Tieši ar to es nodarbojos – katru dienu no rīta cēlos, lai ietu uz biroju, skatījos un šķiroju filmas no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā, tad vakarā nācu mājās, lai jau nākamajā dienā darītu to pašu. Festivālam ik gadu tiek iesūtītas aptuveni 5000 īsfilmas, no kurām dažādajām konkursa skatēm – Starptautiskajai, Āzijas, Animācijas u.c. – tiek izvēlētas aptuveni 200 īsfilmas. Papildus festivālam iesūtītājām filmām vēl ir jāpaspēj noskatīties arī darbi, kas piedalījušies citos starptautiskos īsfilmu festivālos, kā arī lentes, kas uzņemtas dažādās mākslas un kino skolās. Kopsummā tās ir kādas 6000 īsfilmas. Kad visas filmas ir noskatītas, sašķirotas un izvērtētas, tad jāķeras klāt paša festivāla organizēšanai. Un, kad festivāls ir beidzies un balvas sadalītas, tiek izsludināts nākamā gada festivāla filmu iesūtīšanas termiņš, un viss sākas no gala.

Vienā darba dienā man iznāca noskatīties 20–30 īsfilmas – atkarībā no to garuma (tiek pieņemtas filmas līdz 25 minūtēm). Katra noskatītā filma bija jāievada datubāzē, jāizveido anotācija, jāklasificē un jāpievieno vērtējums, tajā pašā laikā mēģinot atcerēties ‘labākās’ filmas, kuras izvirzīt tālāk kopējai apspriedei. Noskatīties vairāk nekā 20 īsfilmas dienā – tas nemaz nešķiet tik slikts darbs, drīzāk tāda izklaide, par kuru maksā algu. Taču realitātē tas izrādījās daudz grūtāk – noskatīties divdesmit paša izvēlētas filmas, kaut arī tās būtu īsfilmas, ir gana nogurdinoši, bet skatīties kaut ko, ko bieži vien nemaz nevēlies skatīties (festivāla noteikums paredz, ka, neskatoties uz kvalitāti, visas filmas bez izņēmuma ir jānoskatās no sākuma līdz galam), prasa gigantisku enerģiju un pacietību.


Ryan Flower. Jimbo

Šajā ikdienas filmu virpulī visvairāk piekusu no cilvēku sejām uz ekrāna – visām tām, kam jāseko, jājūt līdzi un jāmēģina saprast. Visu veidu sejas izteiksmes, asaras, izmisums vai gluži pretēji – laimes un prieka mirkļi, smiekli un joki –, kas visi cenšas kaut ko izstāstīt vai pateikt, bet daudzkārt paliek kaut kur pusceļā, atstājot sajūtu, ka ir redzētas sejas, satikti tik daudzi cilvēki, bet nav īsti skaidrs – kāpēc vai kādā kontekstā. Tas ir gluži kā dzīvot pārmērīgi aktīvu sabiedrisko dzīvi – kad katru dienu nākas satikties ar visdažādākajiem cilvēkiem, tie visi aizmirstas, jo vienkārši ir par daudz.

Filmas, ko noskatījos, bija visdažādāko žanru, visdažādākajās valodās un kvalitātes līmeņos, un to veidotāju vecumi arī bija dažnedažādi. Lielā dažādība prasīja uzmanīgu koncentrēšanos un spēju ātri piemirst to, ko esi tikko kā noskatījies, lai nekavējoties pievērstos jau kaut kam pilnīgi citam. Nelaimīgi mīlas stāsti, mirstoši vecāki, sociālas problēmas, abstraktas animācijas, mūzikas video, komēdijas un asiņainas šausmu filmas – tas viss sekoja viens aiz otra diendienā un bez atelpas.

Ar laiku pamanīju, ka noteiktām valstīm raksturīga noteikta tematika, attēlojuma veids un vizuālā valoda. Jutu, ka ir valstis, kuru filmas man gribas skatīties vairāk, un valstis, no kurām iesūtīto gribas atlikt malā vai izvairīties pa visam. Tā, teiksim, Indijas filmas pārsvarā ir par ģimeni un izglītību – pamācošas, ar daudz dialogiem un ļoti garas; korejiešu filmas galvenokārt ir par mīlestību, nevēlamu grūtniecību un bērnu pamešanu, parasti to galvenās varones  ir jaunas meitenes, kas cieš, vai arī cilvēki gados, kas zaudējuši mājas vai ticību dzīvei; Singapūras filmās dominē vecu cilvēku un imigrantu problēmas, Dienvidamerikas – vardarbība un sekss, bet Amerikas – noziegumi un spriedze vai romantiski mīlas stāsti un komiskas situācijas. Nenovēršami šādu sakarību pamanīšana lika pievērsties vispārināšanai attiecībā uz vienas vai otras valsts iedzīvotājiem raksturīgu noteiktu vērtību un ideju sistēmu, kas prasa arī attiecīgu attēlošanas veidu. Turklāt redzētās filmas savā ziņā izveidoja manus priekšstatus par valstīm, kurās nekad neesmu bijusi, un mainīja vai apliecināja viedokli par vietām, kuras esmu apceļojusi.


Andreja Tarkovska ieteikumi jaunajiem režisoriem

Kaut arī noteikti ir režisori, kas līdzās pilnmetrāžas filmu veidošanai darbojas arī īsfilmu žanrā, joprojām lielāko daļu īsfilmu veido gados jauni cilvēki – galvenokārt kino studenti, kas ar savām īsfilmām cer tikt pamanīti un kādu dienu veidot pilnmetrāžas filmas. Ikdienā skatoties šīs filmas, es laiku pa laikam atminējos kāda sava profesora teikto – viņš studentus aicināja nefilmēt vai, precīzāk sakot, sarkastiski aizliedza filmēt filmas par saviem vecvecākiem. Viņš apgalvoja, ka nevēlas tās skatīties, un uzskatīja, ka vecvecākiem, pretēji, teiksim, vecākiem vai draugiem, vienmēr ir brīvs laiks un vairākumā gadījumu viņi lielāko daļu laika pavada aptuveni vienā vietā, tādējādi padarot sevi par ideālu filmēšanas objektu. Skatoties jauno cilvēku īsfilmas, starp kurām darbi par vecvecākiem nebija mazums, ikdienas režīmā, sāku pilnībā saprast profesora teikto. Filmas par vecmāmiņām un vectētiņiem, viņu ikdienu, sadzīviskajām problēmām vai attiecībām ar citiem ģimenes locekļiem, kas visas ir filmētas no mazbērna – jaunā kinorežisora – skatupunkta, liek domāt par to, vai tiešām attiecības ar vecvecākiem ir tas, kas jaunus cilvēkus interesē visvairāk? Vai tā ir tēma, par ko viņi tiešām vēlās runāt un ar ko dalīties, vai arī vienkārši materiāls, ko var viegli uzfilmēt un kas aizkustina daudzus skatītājus?  


Rymondi Mizzi. The Medic

Līdzās vecvecāku tēmai dominēja lentes par romantisku satikšanos un iemīlēšanos, noziedzību un vardarbību, kā arī Otro pasaules karu un koncentrācijas nometnēm. Piemēram, ja filmas par koncentrācijas nometnēm Polijā veido arī jaunieši Jaunzēlandē, tad man neviļus bija sev jājautā – kāpēc šī filma ir tapusi? Tieši jautājums par daudzu filmu rašanās iemesliem mani nelika mierā bieži, klīstot pa šiem vecvecāku, mīlestības un kara stāstiem, kuri ar katru dienu kļuva arvien paredzamāki un garlaicīgāki. Ik rītu es ar nepacietību gaidīju, ka diena man nesīs kādu pārsteidzošu filmu – citreiz tā arī notika, citreiz pagāja vesela nedēļa bez jaunatklājumiem.

Pārsteidzošs man dažbrīd likās arī daudzu filmu pieteikšanas veids – ja filmas bez angļu subtitriem bija gluži vai ‘normāla’ parādība, tad filmas, iesniegtas, teiksim, bez režisora vārda vai jebkādas kontaktinformācijas, bija īpašas apbrīnas vērtas.  

Taču tas, kas šajā darbā man pietrūka visvairāk, bija ar kino skatīšanos pierasti saistītā sociālā saskarsme. Kaut arī savas dienas pavadīju skatoties filmas, izņemot savus kolēģus, es nevarēju ne ar vienu tās apspriest, ieteikt vai tieši otrādi – neieteikt. Es paliku viena ar šīm filmām un visu informāciju, ko tās man deva. Tā bija lieliska pieredze, tomēr daudz lielāka un brīnumaināka bauda ir skatīties pašas izvēlētas filmas, gluži kā iespēja neēst zupu, kad gribas ēst kūkas.

Pieteikt savu darbu nākamā gada konkursam vari festivāla mājaslapā.

www.shortshorts.org