BLOGI  
Valmiera drāmas teātra izrādes “Trio” publicitātes attēls

Toms Treibergs: Piesaulītē 0

Toms Treibergs, kino un teātra kritiķis
24/10/2011 

Pagājušā nedēļā biju nevalstisko organizāciju kopsapulcē, kura notika Latvijas televīzijas telpās. Tajā tika runāts par to, cik veiksmīgi LTV šobrīd pilda valsts televīzijas funkcijas. Tika nolemts, ka, spītējot grūtajiem finansiālajiem apstākļiem, – visai veiksmīgi, un, ja arī kaut kas nav bijis veiksmīgs, tad, kā LTV pārstāvji apliecināja, situācija tiks labota.

Sarunas gaitā es vēroju dalībnieku izturēšanos, to, kā viņi izsaka savu viedokli un ko viņi ar to mēģina pateikt. Lielākie runātāji bija organizāciju pārstāvji. Secināju, ka vairāki cilvēki runā galvenokārt par sevi, nevis par uzstādīto problēmu. Vai arī runā par citiem klātesošajiem. Pirmajā gadījumā iemesls varētu būt runātāja pieredzes trūkums publiskās runas pamatos. Tātad, par atskaites punktu ņemot sevi, ir vieglāk nonākt līdz izklāsta kodolam, ja ir apstākļi, kuros par savu iederību un atbilstību notiekošajam neesi līdz galam pārliecināts. Tas ir pieņemami, taču, ja līdz šim kodolam nenonāk, bet paliek tikai pie atskaites punkta, pārņem žēlums: gan pret runātāju, gan pret sevi, gan pret savu (piepeši) dārgo laiku. Otrais gadījums ir gauži līdzīgs, tikai runātājs par atskaites punktu izvēlas kādu citu personu, un lieki piebilst, ka šo izvēli gandrīz vienmēr balsta kāda negācija vai kritika bez īpašām objektivitātes pazīmēm.

Arī mani secinājumi par pieredzēto būs subjektīvi, kā vairogu pret iespējamajiem iebildumiem paceļu savu ilggadējo pieredzi cilvēku izturēšanās pētīšanā. Daudzi no sanāksmes dalībniekiem pasākuma formālo uzstādījumu sajuta kā iespēju no ēnas iznākt piesaulītē. Pateikt arī savu vārdu. Padalīties sāpēs. Izteikt bažas. Tas ir labi, bet – laikam no “neievērotā” pāriet “ievērotā” lomā ir pārlieku asa pārmaiņa, ēnu tik ātri nomaina gaisma, ka tu, cilvēks, netiec līdz izklāsta būtībai, bet paliec vien pats ar sevi. Diemžēl, tas notiek publiski – tādu cilvēku vidū, kuriem, atklāti sakot, visnotaļ vienalga par tevi pašu; kuri grib dzirdēt kādu konstruktīvu ideju, komentāru vai skatījumu.

Līdzīga situācija, kurā kāds tikko no ēnas iznācis piesaulītē, notika Valmieras drāmas teātra izrādē “Trio”, kuras režisors un dramaturgs ir Lauris Gundars. Tā ir komēdija par kādu pusblēdi, kurš kopā ar izbijušu aktrisi mēģina pārdot Briselē dzīvojošam latviešu bagātniekam helikopteru. Piepeši, otrajā cēlienā, notikumi no blēdīšanās pāriet pavisam citā gultnē. Bagātnieks vēlas rakstīt lugu par savu dzīvi un tad to iestudēt. Tas viņam kalpo kā iegansts, lai runātu par savām bērnības traumām. Pie tam, stāstīt ko tādu ir vieglāk svešiniekiem, lai arī skaidri redzams, ka gan tirgonis, gan aktrise ir afēristi. Klāstot savu redzējumu, kā viņš vēlētos redzēt savas dzīves atveidojumu teātrī, bagātnieks saka aptuveni tādas frāzes kā “to taču mūsdienu teātrī negribēs rādīt” un “kuru gan interesē mazā cilvēka dzīve”. Atskan arī “Nē, tas gan nekam neder, tad jau mēs būsim kā Nacionālajā teātrī”, te – kāds dialogs: “Vai tu teātri pēdējā laikā vispār esi redzējis?” – “Jā, nu, teļļukā”. Tātad, koķetērija ar aktualitātēm. Bet ne tādām, kuras varētu nosaukt par sociālām, vai, labākajā gadījumā, vispārcilvēciskām. Tās ir paša autora aktualitātes, viņš lēš, cik ietekmīga ir viņa pozīcija radošajā laukā. Diemžēl, publiski. Aizklājot skatienu ar tikumu komēdijas plīvuru, pats autors izslīd piesaulītē. Pārāk atklāti jau to nevar darīt, publika var kļūt aizdomīga.

Ko šī piesaulīte galu galā nozīmē? Slavu, atzinību, reputāciju, autoritāti? Varbūt pavisam vienkārši – rēķināšanos. Mēs visi vēlamies, lai ar mums rēķinās. Tomēr pastāv dažādi veidi, kā to citiem likt saprast. Un ne vienmēr šīs vēlmes pieteikšana publiski ir pieņemams akts. Vismaz man.