BLOGI  
Foto: Agnese Tauriņa

LNSO sezonas priekšvēstneši 0

Anete Ašmane
24/09/2014
Foto: Agnese Tauriņa

Sezonas atklāšanas koncerts nekad nav vienkārši koncerts – klausītāji, šķiet, to uztver kā simbolisku priekšvēstnesi, kas atklāj orķestra idejiskos mērķus, tehniskās iespējas un repertuāra izvēles akcentus turpmākajai sezonai. Ko savā sezonas atklāšanas koncertā mums centās pavēstīt Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris?

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka latviešu māksliniekiem, lai kurā pasaules malā viņi būtu izvēlējušies iet savu muzikālo ceļu, jāatskaņo pašmāju komponistu radītie darbi, jo kurš gan cits to darīs, ja ne mēs paši? Tāpēc neslēpšu savu prieku, programmā redzot par izcilāko latviešu simfoniķi dēvētā Jāņa Ivanova tēlojumu “Varavīksne”. Latgales puika Ivanovs, kurš vienmēr izcēlies ar īpašu dzimtenes mīlestību un dabas pielūgsmi, jau šajā agrīnajā opusā krāsas ietērpis blīvā skaņu audumā, ļaujot klausītāju iztēlē rasties bagātīgām, spoži mirdzošām varavīksnes arkām. Bet varavīksne – tas ir neliels, tomēr brīnums, kas šajā koncertā, manuprāt, izpalika. Liekas, ka LNSO klausītājiem rādīja uz lapas ar krītiņiem uzzīmētu varavīksni, kaut arī cerējām, ka mums ļaus pašiem to ieraudzīt, izvedot ārā lietus laikā, kad saules stari atstarojas ūdens pilienos un rada gluži vai neticamo dabas burvju triku. Iespējams, orķestra mākslinieku prātus nodarbināja sarežģītās Štrausa pasāžas, ritmi un citas grūtības, kas pēc mirkļa sekos, līdz ar to krietni ierobežota bija mūziķu klātbūtne Ivanova fantāziju gleznā. Smalkie krāsu un skaņu pustoņi palika neatklāti, radot vien vispārēju ieskatu simfoniskā tēlojuma būtībā. Var jau būt, kā tieši tāds arī bija orķestra un diriģenta Andra Pogas mērķis – atturīgi parādīt mums bildīti ar varavīksni, lai brīvā brīdī mēs paši varētu censties to piedzīvot. Man gan šāda pieeja sajūsmu neizsauca, jo bildītes taču mēs katrs varam mājās apskatīt.

Manuprāt, tematiskajā ziņā koncertā uzsvars tika likts uz pastorāles tēmu. Kaut arī Riharda Štrausa “Četrās pēdējās dziesmās” ir filosofiski dziļi zemteksti, tomēr dziesmu nosaukumi iekļaujas dabas tēmu lokā – “Pavasaris”, “Septembris”, “Gulētejot”, “Vakarblāzmā”. LNSO par solisti aicinājis atzīto latviešu soprānu Ingu Kalnu, no kuras staroja miers un harmonija, kas četras atsevišķās miniatūras apvienoja vienotā, kopējā vēstījumā. Dažbrīd aizsapņojusies, dažbrīd dramatiska, te ekspresīva, te dziļi filosofiska, Inga Kalna pārdomāti ilustrēja Hermaņa Heses un Jozefa fon Eihendorfa dzeju. Štrauss dzejas izvēlei pievērsis lielu uzmanību, jo, acīmredzami juzdams aiziešanas tuvumu, vairāk vai mazāk atklājis to katrā dziesmā. Tomēr tās nav žēlabainas raudas par neizbēgamajām dzīves beigām, drīzāk apgarotas, viedas pārdomas par laika ritējumu un pasaules kārtību. Orķestris ar solisti ir vienoti, vienmēr paturot prātā savas lomas un neaizēnojot viens otru.

Koncerta otrā daļa intriģē jau ar kvantitatīvo pamatīgumu vien – Riharda Štrausa “Alpu simfonijā” uz skatuves (un aiz tās) piedalās vairāk nekā simt mūziķu! Ivanovs mūzikā atkal un atkal sajūsminās par Latgales zilajiem ezeriem un plašajām ārēm, savukārt Štrauss mums, kas pieraduši pie Latvijas līdzenumiem, stāsta par dižo Alpu skaistumu un draudiem. Mūzika ir izteikti kinematogrāfiska – viegli vizualizēt, kā kalnu pakājē lec saule, burbuļo strauts, vējā lokās mežs, kā gājējs dodas gar ūdenskritumu, ziedošām pļavām, izbauda triumfa mirkli kalna virsotnē un piedzīvo grandiozu negaisu. Tagad gan jūtams, ka LNSO dzīvo mūzikā un ved mūs gājienā pa Alpiem – katrs mūziķis pilnībā nododas sev uzticētajai partijai, vai tā būtu arfa, ērģeles vai Alpu govju zvans. Un šis entuziasms kopā ar lielo sastāvu dara savu – negaisa aina, piemēram, skan tik spēcīgi, ka to noteikti juta un dzirdēja arī tuvējos kvartālos ap Lielo ģildi.

Koncerta noslēguma aplausiem skanot, man izdodas rast gandrīz pilnīgu atbildi uz sākumā uzdoto jautājumu par sezonas atklāšanas koncerta simbolisko vēstījumu. Visupirms ceru, ka latviešu komponistu opusi nebūs retums LNSO repertuārā, jo, kaut arī tam vajadzētu būt kam pašsaprotamam, nav tā, ka pašmāju skaņražu darbus mūsu mūziķi atskaņotu pietiekami bieži. Kā noprotams, akcents tiks likts arī uz visādā ziņā pamatīgiem klasikās mūzikas skaņdarbiem. Taču viens koncerts jebkurā gadījumā nespēj sniegt atbildi uz nopietnāku jautājumu – vai orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs Andris Poga, kam šī būs pirmā pilnā sezona svarīgajā amatā, sezonas laikā spēs panākt pilnīgu mūziķu atdevi, ko pieprasa jebkura stila mūzika, jebkura uzstāšanās uz skatuves jebkādā situācijā. Uz varavīksni bildītē skatīties vairs negribas, gribas to piedzīvot!

 www.lnso.lv