BLOGI  
No Larsa fon Trīra kino filmas "Melnaholija". 2011. Publicitātes foto

Vents Vīnbergs: Zinātniski pierādīs Vēja mātes eksistenci 0

Vents Vīnbergs, arhitektūras kritiķis
20/10/2011

Aprindās par to pasmaidīs; labākajā gadījumā. Aprindās, kas zina, kā top projekti, kā kalkulē ietekmes un pumpē statistikas. Kur vārds “katarse” ir ezotērisks, balts traips uz totāli melnās garderobes. Turklāt kritikas žanrā publiska dalīšanās savā katarses pieredzē parasti izklausās vai nu pēc idiotiska pozitīvisma, vai arī pēc kāda poētiska vingrinājuma, un abos gadījumos – ja to nesausina ar arogantu erudīciju – tas ir tas pats, kas publiska atkailināšanās. Bet miesas jau mums katram kādas ir, tādas ir. Domas – tās gan! Ja reāli paskatās apkārt, tad nav otru tādu domu kā tavējās, vai ne? Pat spēja atzīt ārēju autoritāti ir personīgās izcilības rādītājs (jo autoritāte vienmēr ir ne mazāk kā domubiedrs). Pat šaubas mums katram ir unikālas, tāpat kā pieticība – katram sava vispatiesākā, bet patiesība – visneizsakāmākā. Rutīna un ironija, ironija un kliķes solidaritāte ir mūsu izdzīvošanas mehānisms. Atkailinies un mirsti. Ok, whatever.

Vienkārši sanāca tā, ka aizvakar noskatījos Trīra “Melanholiju”. Tā man nelika aizdomāties, pārdomas arī neizraisīja, lol, man tās tāpat ir visu laiku. Bet ķeblīti no kājapakšas izspēra gan – vienalga – mērķēti ķerot uz muļķi vai tāpat, nejauši. Un aizslaucīja visu pērnās nedēļas kultūras pieredzi, par ko biju te sataisījies pavīpsnāt (viss, ko pieredzēju, kaut kādas sakritības dēļ bija muzikāli pasākumi, un varbūt labi, ka tā – labi, ka aizslaucīja, jo šis tomēr ir vizuālās kultūras ārtblogs, ne?). Pāri palika vienīgi tik daudz, ka no folkloristes Birutas Ozoliņas koncerta patapināju šī ieraksta nosaukumu.

“Melanholija” parāva vaļā tieši šo sāpīgo momentu – kā nerutinēti, nesamāksloti, bet arī bez spiegšanas pastāstīt par privātu atklāsmi mākslas akta priekšā. Jo vairāk tāpēc, ka, attaisnojot savu eksistenci, kritiķi ir vienojušies – vērtību jebkam piešķir tikai interpretācija. Var jau klusi pie sevis paraudāt tumšā zālē pirms jebkādas interpretācijas, bet konjunktūra, no kuras atkarīgs katrs uz panākumiem orientēts vērtētājs, tādu nenoturību nepiedod. Tāpēc man ir tik grūti uztvert akadēmiskā tradīcijā balstītu kritiku, bet tik viegli – literāro (tā vispār iedala? Vai ir saprotams, par ko es runāju?). Cerība, ka pasaule ir glābjama arī pēc Trīra filmas fināla, mājo tieši tādā kritikā, par kādu es te tagad čīkstu.


Publicitātes foto

Vēl jau ir tā, ka šodien sākas estētikas konference. Varētu aiziet uz piektdienas diskusiju kim? par valodas slimību mākslas kritikā, un, izmantojot brīvo mikrofonu, pajautāt viss kaut ko, kā šeit redzams, sasāpējušu. Vai, piemēram, to, kad kurš ir guvis katarsi no mākslas kā procesa vai mākslas kā visa, kas notiek. Tādos pasākumos vispār mēdz nonākt līdz kādai cerībai – vienalga – zinātniski vai nezinātniski pamatotai?

Arhīvā lasi:
07/10/2011 - Blogs :: Vents Vīnbergs – Aiz tā visa kāds stāv 
25/09/2011 - Blogs :: Vents Vīnbergs – Vecā sētnieka piedzīvojums