BLOGI  
1928. gada selfijs

Modernie temati: selfiji 0

Andrejs Levkins
29/08/2014

Ir tāds jauns stāsts: selfiji. No self, protams, – ļautiņi fotografē paši sevi. Bet kāpēc šis stāsts ir jauns un pat moderns, ja pašportreti ir mūžseni? Tātad ir kāda atšķirība, un, ja selfiji tik ļoti iepatikušies masām, tad būtu jāsaprot, kur slēpjas šī atšķirība, un tad – kas zina – varbūt atklāsies šīs lietiņas pagaidām vēl nezināmās perspektīvas.


Viņi dara tieši to. 1928. gada decembris 


Savukārt šis – ir tas, kas viņiem sanācis 

No Vikipēdijas: “Selfijs (angļu val. selfie, no self – sevi, pats), arī fotopašportrets. Pašportreta veids – sevis iemūžināšana ar fotokameru, dažkārt, izmantojot spoguli, vadu un/vai taimeri. Termins kļuva populārs šā gadsimta pirmās desmitgades beigās otrās sākumā, pateicoties mobilajās ierīcēs iebūvētajām fotografēšanas funkcijām. Tā kā selfijs visbiežāk tiek uzņemts, izstiepjot roku, attēls sanāk noteiktā leņķī – mazliet augstāk vai zemāk par galvu.”

 
Selfijs atpūtas brīdī

Vikipēdijas šķirklī bez vispārīgā apraksta būtiska ir tieši pēdējā piebilde – tas, kāds fotoattēls sanāk (noteiktā leņķī, greizs) –, jo tā jau ir šī žanra raksturiezīme. Tas patiešām ir kaut kas cits. Bet kāpēc tas ir tieši selfijs un nevis vienkārši pašportrets jaunos apstākļos?

Labi, mākslinieki senāk sevi zīmēja. Bet vēlāk taču bija iespējams sevi nofotografēt ar taimeri vai – nu, jā, arī izmantojot vadu. Tomēr šis process bija tik netehnoloģisks, ka nebija ko cerēt uz kaut ko vairāk par pašu fotoaparāta klikšķi un faktu, ka jāpriecājas par to vien, ka autors ir ietrāpījis kadrā. Mēdz būt arī fotoautomāti, skapji, kuros cilvēki izgatavo fotogrāfijas dokumentiem. Pēc būtības – selfijus; turklāt šādā situācijā arī dažādas sejas izteiksmes var taisīt. Tomēr intuitīvi ir skaidrs, ka tas nav selfijs. Arī rakstam Arterritory par izstādi Rīgas auto/portreti ar selfiju nav nekāda sakara. Tur ir cita pieeja, citi uzdevumi , viss – cits.

 
Nu nav taču jaunums, nudien 

Tā ka noteicošā šeit būs jaunā tehnoloģija un tās izplatība (mobilie telefoni). Bet arī tas vēl nav viss, būtība jau nav tikai vienkārši nofotografēt sevi ar mobilo. Galvenais – bildei tūlīt pat ir jātiek nošērotai; tai jāizplatās sociālajā tīklā. Selfija būtība arī slēpjas šīs papildiespējas migrācijā no MySpace (tur selfiju sauca MySpace pic) uz feisbuku (process notika 2012. gadā). Runa nav vis par sevis nofiksēšanu piemiņai vai lai rādītu tuviniekiem, bet gan lai rādītu visiem uzreiz un galu galā – nevienam.

Te ir kāds āķis (vismaz manā gadījumā): savējos nemēdz fotografēt. Tuvs cilvēks sen ir daudz kas vairāk par savu ārieni, tas – pirmkārt. Otrkārt – tu esi viņu redzējis jau tik daudzos rakursos, ar tik daudz un dažādām sejas izteiksmēm, ka izvēlēties vienu tipisko ir absurds. Nesāksi taču izdomāt kādu īpašu situāciju, stāstu, kurā likt ierakstīties savam mīļajam. Viņa šajā stāstā vienkārši vairs nebūtu – tur palikusi tikai dinamika, kas piederējusi kādam, kam pat ķermeņa nav. Ķermenis kļūst mazsvarīgs, paliek kaut kas cits. Nē, nu fotografē ļaudis, protams, – šis ir tikai mans viedoklis. Cilvēki mēdz bildēties ievērības cienīgās vietās, arī dažādos pasākumos.


Stīvs Džobs Krievijas Federācijas premjeru (fotografēšanas brīdī – KF prezidentu) Medvedevu māca taisīt selfiju


Viņš to beidzot iemācījās

Ar selfiju ir līdzīgs stāsts, bet vēl jāņem vērā, ka šīs ievērojamās vietas pašbildes formāta dēļ kadrā netiek un situācija ir jāpaskaidro ar attēla parakstu. Un kāda vispār ir jēga nofočēt sevi tipiskā viedtelefona rakursā ar sašķobītu seju? Ne tādēļ, lai izveidotu sev visatbilstošāko avataru? Protams, patosa apvītie un memoriālie motīvi var saglabāties, vēlme nofiksēt sevi – arī; bet, ņemot vērā formātu (saviebto feisu kadrā), tie tiek nobīdīti otrajā plānā. Būtība acīmredzot ir tajā – ka pēkšņi nezin kāpēc sagribējās to izdarīt. Nofočēties var jebkurā laikā, bet sagribējās tieši tagad.

 
Kanādiešu tūriste uzņem selfiju ar Putinu olimpiādes laikā Sočos 

Protams, te sava loma ir arī sociālajiem tīkliem, tas ir, blogeru atkarībai – nepieciešamībai nepārtraukti eksponēties. Normāls narcisisms (bieži – ar ekshibicionisma nokrāsu) blogeriem, kas ir pārliecināti, ka viņi ir galvenais notikums visu it kā apkārtesošo dzīvē. Tas gan attiecas uz blogeru pastāvīgajiem vērtējošajiem spriedumiem un tamlīdzīgiem gadījumiem, savukārt selfiji visu padara uzskatāmu. Selfiji jau arī neradās tukšā vietā: pirms tiem modē bija luki (look), vismaz – Krievijā. Vietējo hipsteru (tā viņi sevi dēvē, lai arī variants ir diezgan lokāls) vidē.

Viņi fiksēja savu ārējo izskatu, akcentu liekot uz tēlu veidojošajām drēbēm un vispārējo konfigurāciju – tādējādi apliecinot savu atbilsmi hipsteru kopībai. Laikam jau viņiem tas bija ļoti svarīgi.

  
Hipsters un viņa (viņas) luks

Bet pēc tam viss sagāja šķērsām. Pat bezmaksas avīzē “Metro” (tiek izplatīta metro) tika ieviesta sleja “nedēļas luks”, kas, protams, tiek ilustrēta ar atbilstošu bildīti. Dabiski – inovācijas iekaro masas, un ar to Krievijas Federācijas hipsteri aplauzās – viņu teritorija tika padarīta triviāla. Bet viņi tomēr ietiepīgi turējās pie selfijiem, lai arī tieši tiem bija masveida raksturs no paša sākuma. Acīmredzot – hipsteri nolēma, ka masveidīgums tiem nekaitē, jo sejas izteiksmes ir tās, kas droši norobežo no masas. Saprotams, ka ar šādiem argumentiem selfiju tēmu nevarēja pieklusināt, jo – tie ir arī autentiski.

Tomēr objektīvi selfiji cilvēku atklāj skopāk nekā luki. Protams, lielākoties persona pašbildē sevi pasniedz kā kāda moderna, sev tuva sociālās grupas trenda pārstāvi (te izbolot acis, te rādot mēli, te fotografējot kedas – kas principā sasaucas ar lukiem), bet tomēr selfijs nevar atklāt visu šo «tematu».

 
Apakšējais selfija luks 

Šeit pilnībā iederas ontoloģija «ja nav dieva – viss ir digitalizēts» garā. Un, ja viss visapkārt ir ciparizēts, tad šajā telpā darbojas savi likumi. Te atsevišķs subjekts var apmaldīties – pārāk daudz ciparu visapkārt. Attiecīgi – selfijs ir kompensējoša rīcība. Tā apliecina cilvēka klātesamību šajā digitālajā telpā; pat ne tiešsaistē, ne sociālajos tīklos, bet – ontoloģiskā griezumā – tieši pasaulē, kas kļuvusi pilnībā digitalizēta. 

Saprotams, ka uz ļaudīm, kam nav atbilstošu viedierīču, tas neattiecas. Visticamāk, viņi šo modes tendenci uztvers kā pašportretu banālu tiražēšanu. Bet ar pašportretiem tam nav nekāda sakara. Piemēram, ir variants – relfie (relationship selfie), tāds kā “pašportrets ar mīļoto”. Šis gan ir pašportrets, jo tiek aizskarta temata fiziskā komponente. Bet saskaņā ar kārtējo britu zinātnieku pētījumu (grāmata The Science of Relationships) – relfiji tracina sociālo tīklu publiku vairāk nekā jebkuri citi fotoattēli. Tas – atsaucoties uz to, ka selfija pārmērīga materialitāte visu sabojā. Tā ka šim tematam tuvu stāv arī kaut kas no mākslas.

Tam gan noticēt ir grūti, jo pat futbolisti izdaiļo savus profilus ar selfijiem. Mākslā tādi projekti kā «meitene jau 15 gadu katru dienu taisa selfijus, īpaši – pirms skolas» birtu kā no pārpilnības raga. Ir arī izsmalcinātāki šīs tēmas izvērsumi mākslā. Kāds Mario Santamarija no Barselonas izveidojis The Camera in the Mirror, ieprogrammējot robotu fotografēt sevi spoguļos. Tā kā tiek izmantots spogulis, tas nav gluži selfijs, tomēr, tā kā robotam roku nav, šoreiz var piedot. Variantu ir ļoti daudz, bet visi diezgan bezcerīgi. Tiešs vēlmes transfērs iemūžināt sevi brīdī, kad tiek radīts kaut kas kreatīvs. 


Robota selfijs

Tomēr ir kāds variants. Skaidrs, ka māksla rodas autora mijiedarbībā ar kontekstu. Pat ne ar fotografēšanas apstākļu, bet tā sociālā tīkla kontekstu, kurā selfijs tiks ielādēts, – turklāt tieši šobrīd un tādā veidā, lai parādītu, kā pašlaik jūtas pašbildes autors. Tas pieprasa izsmalcinātību – apmēram, kā manis minētajā piemērā: nav vērts fotografēt tuviniekus, jo viņi jau vairs nav personas, bet gan kaut kas praktiski bez ārējā tēla. Tā arī kopējā, gana materiālajā sociālā tīkla kontekstā ir jāierakstās tieši šai plūstošajai autora būtībai, tās projekcijai konkrētajā brīdī. Un uzreiz kļūst interesanti, kurš un kā demonstrē savu – un kādu tieši? – pašreizējo izpausmes dimensiju.

 
Pēc būtības – arī selfijs (šī raksta autors īsi pirms tā rakstīšanas)

Tā gan būs mazliet cita māksla, bet – lai. Protams, šāds variants ir gana ierasts: jebkurš mākslinieks rada šādu plūsmu sava darba veidošanas posmā. Bet šajā gadījumā visu var paātrināt, darot to pašu: ir konteksts, un ko nu kurš tajā ieliek – kas naratīvus, kas savus viepļus –, un sociālā tīkla laika joslā tas pārtop par kaut ko pilnīgi citu, lai arī pat ne pašu, kā likums – lētticīgo, autoru saprogrammēts. Tā ir viltīga un ātri uztaisāma māksla. Varbūt tikai ar burtiem ir vēl vienkāršāk.