BLOGI  
Toms Treibergs. Foto: Dzintars Gotham

Toms Treibergs: Liekvārdības gūstā 0

Toms Treibergs, teātra un kino kritiķis
16/10/2011

Pagājušajā nedēļā saņēmu telefona zvanu. Zvanītājs bija kādas kultūras institūcijas darbinieks, kurš piedāvāja piedalīties šīs institūcijas rīkotajā pasākumā. Paturot prātā rindu, kas pēc kāda mēneša atkal kļūs aktuāla – “Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts” – es izvairīšos no lielākas konkrētības apstākļu paskaidrošanā. Jo pats galvenais bija veids, kādā šis uzaicinājums tika noformulēts. Likās, ka runātājs apzināti cenšas izvairīties no jautājuma kodola, bīdīt to malā, centrālo lomu atvēlot tādām frāzēm kā “bija mums te viena tāda lieta”, “vispār, lielās līnijās”, “būtu ļoti laba tāda situācija, ja jūs padomātu” un tā tālāk. Līdz ar to mūsu potenciāli īsā un konkrētā sauruna pārtapa par īpatnējām sacīkstēm, kurās es dzenos pakaļ zvanītāja vēlmēm, bet viņš tās ir satinis mazā nēzdodziņā, piespiedis pie krūtīm un nesas prom no manis, cik vien spēka. Pa ceļam cenšoties apliecināt savu lietišķās retorikas talantu.

Var jau būt, ka šis gadījums tik cieši iespiedies manā atmiņā tāpēc, ka tas bija otrdienas/trešdienas rīts, pats darba nedēļas vidus, kurā vēlme pēc lietu dinamiskas noritēšanas ir īpaši izteikta. Un tieši šādā brīdī – vai nevēlaties nelielu stendapu pa telefonu?

Liekvārdība ir viltīga, tā pārņem cilvēku kā narkotika, jo tās ziedi ir tik daiļi. Cilvēki, kuriem pašiem ar izteikšanos ir grūti, mēdz apbrīnot vairāk apdāvināto veidotās vārdu piruetes un dekorus, vienalga, vai tās parādās rakstveidā vai izskan mutiski. Viens no pazīstamākajiem stereotipiem ir “gudri runājoša” vīrieša simpātiskums, kurš iedarbojas uz sievieti (kaut gan sieviešu žurnāli šobrīd akcentē “klusējošā, smaidošā, neskūtā svešinieka” tēlu kā primāro simpātiju izraisītāju).

Arī es pats cīnījos ar šo narkotiku. Tāpēc jo patīkamāk bija reiz izdzirdēt komentāru no kāda animācijas filmu režisora, kurš, kā tobrīd izrādījās, bija aktīvi sekojis manām recenzijām laikrakstā “Kultūras forums”. “Ziniet, Tom, pašā sākumā jūs ļoti maldījāties, centāties rakstīt smalki un nesaprotami. Bet tas jau ir tikai normāli. Pēc tam, laika gaitā, laikam iemācījāties kodolīgumu,” tā aptuveni skanēja viņa vārdi.    

Nevaru pilnīgi droši apgalvot, ka ar manu izteikšanos šobrīd viss ir pilnīgā kārtībā, jo, arī rakstot šīs rindas, tēmas iespaidā pārskatu katra vārda nepieciešamību tekstā. Šādos un līdzīgos gadījumos, kad savu viedokli jāizpauž publiskā vidē, atceros arhitekta Venta Vīnberga teikto par to, kā jāraksta blogs (toreiz runājām par blogotēku “Sviesta Ciba”). Viņaprāt, kodolīgums ir vienīgā atslēga uz to, lai tavu ierakstu izlasa un/vai sniedz tam komentāru: “Jo cilvēka uztveri gari teksta palagi vairs neuzrunā, viņam vairs nav tik daudz laika.” Tiesa gan, ir gadījumi, kad tieši “paladzīgums” ir rakstītāja stila iezīme un teksta autors ir pietiekami talantīgs, lai spētu noturēt uzmanību arī ar liela apjoma informāciju. Tādu gadījumu gan nav daudz, un tieši tāpēc piedāvāju vienu no man zināmajiem [1].

Taču, pirms iepazīstiet vienu no šībrīža blogošanas leģendām, nedaudz atgriezīšos pie gadījuma ar telefonsarunu. Jo, iespējams, ir notikusi nepatiesa (vai nepilnīga) apsūdzēšana. Varbūt garā valodas mežģīšanās bija ne tik daudz paša cilvēka īpašība, bet gan konkrētās kultūras iestādes atmosfēra, tajā valdošā etiķete? Darba vieta spēj atstāt iespaidu uz tiem, kas tajā strādā, jo, tāpat kā cilvēks neesot vientuļa sala, viņš nav arī klintsbluķis. Tātad, ir jūtīgs un uzņēmīgs.

Bet daudz trakāka varētu būt iespēja, ka tā tomēr ir paša cilvēka iezīme, un pie tam viņš ir nokļuvis tādā darba vietā, kurā liekvārdība tiek nemitīgi kumulēta, spodrināta un atjaunota. Skan groteski, bet, kā jau minēju iepriekš, tā ir viltīga parādība, kuru lielais vairums cilvēku nemaz nepamana. Jo ir jau pierasts.

[1] http://klab.lv/users/fjokla/805743.html 

Arhīvā lasi:
10/10/2011 - Blogs :: Toms Treibergs: Cik svarīgs ir konteksts?