Lauku dzīve un nāve
Pētera Bankovska atvadu vēstule izstādei “Lauki”
Pēteris Bankovskis
31/07/2014
Vēl pavisam neilgi, līdz 3. augustam, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” skatītājiem atvērta laikmetīgās mākslas izstāde “Lauki”, kas ir Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas notikums.
Ir agrs jūlija rīts. Es apstājos uz Noliktavas un Torņa ielas stūra (tur, kur parasti grozās policists, kurš gādā, lai neviens, kam tas nav paredzēts, nebrauktu ar tālāk pa Torņa ielu Jēkaba ielas virzienā, kur auto pārvietošanās atļauta tikai ar Saeimas kancelejas atļauju). Stāvu zem Holandes liepas (Tilia x vulgaris). Tā ir Latvijā dabā sastopamās parastās liepas (Tilia cordata) tuva radiniece, Rīgas apstādījumos sastopama noteikti jau, pirms vēl Georgs Frīdrihs Ferdinands Kūfalts (1853–1938) ķērās pie pilsētas dārzu un parku izveides.
Aiz muguras ir mazs tikko minētā G.F.F.Kūfalta 1905. gadā izprojektēts parciņš, ko tagad sauc par Jēkaba laukumu, bet manā bērnībā un jaunībā dēvēja, apliecinot uzticību lielās krievu tautas demokrātiskajiem ideāliem, par [Nikolaja] Černiševska (1828–1889) laukumu. Krievijas Impērijas un Latvijas pirmās brīvvalsts laikos tas bija Mazais Parādes laukums (Плац-пaраднaя площадь) – tur savulaik ierindas mācībā soli slīpēja cara armijas zaldātiņi.
Jēkaba laukuma zālājā biezā klājienā sabirušas liepu ziedu dzeltenīgi baltās seglapas. Tās karstajās vasaras dienās ātri sakalst un, uzpūšot rīta brīzei, tik tikko dzirdami čab. Taču šobrīd čab skaļāk, nekā to varētu sagaidīt gandrīz pilnīgā bezvējā. Atskatos: tur nolaidies bariņš ceļotāju – parasto strazdu (Sturnus vulgaris) – tie, šķiet, cer zem liepziedu seglapu klājuma nakts mitrumu vēl glabājošajā augsnē sameklēt kādu tārpu.
Skatienu piesaista mājas zvirbulis (Passer domesticus) – spriežot pēc samērā koši brūnās cepurītes uz pakauša – tēviņš. Putniņš palēkdamies dodas pāri pa Noliktavas ielas apaļajiem bruģakmeņiem Latvijas Bankas virzienā. Ar acīm sekojot tam līdzi, sanāk uzlūkot parasto zirgkastaņu (Aesculus hippocastanum), ko Latvijas dendrologu biedrība izvēlējusies par 2014. gada koku. Koki bankas pusē ir panīkuši, lapas tiem nobrūnējušas: tur, līdzīgi kā gandrīz visos Latvijas parastajos zirgkastaņkokos, darbojas zirgkastaņu raibkode jeb mīnējošā kode (Cameraria ohridella) – tās kāpuri barojas ar lapu mīkstajiem audiem. Kamēr vien Latvijā neuzradīsies kāds kukainis, kam garšos šīs kodes, kastaņkoku ciešanas nebeigsies.
Augstu gaisā, ziņojot gandrīz jau pieaugušajam mazulim par atgriešanos ar barību, spalgi nokliedzas sudrabkaija (Larus argentatus). Kliedziens izrauj no rāmās apceres par zirgkastaņu likteni, un es ieraugu, ka pa izdangāto ietvi gar Arsenāla ēku (Torņa iela 1) naski aiztipina pelēksvītrots mājas kaķis (Felis silvestris catus), zobos turot laupījumu – mājas peli (Mus musculus).
Dzīve – daba notiek. Aug koki, kalst zāle, kukaiņi, putni, zīdītāji katrs sev atvēlētajā vietā un laikā uztur organismu, vairojas, un mirst.
Arsenālā (19. gadsimta sākumā krievu vēlīnā klasicisma stilā celtā muitas noliktavas ēkā, par kuru vislabāk izlasīt: Юрий Михайлович Васильев. Классицизм в архитектуре Риги, Р., Изд-во АН ЛССР, 1961) pēdējās dienas apskatāma laikmetīgās mākslas izstāde “Lauki”. Anotācijā lasāms, ka šajā izstādē nozīmīgu vietu ieņem attiecības ar dabu. Daba, kā redzams no iepriekš lasītā, ir izstādes tiešā tuvumā, tā ir izstādei, Arsenālam, Jēkaba, Torņa, Noliktavas ielai visapkārt.
Izstādi novāks, eksponātus aizvedīs, telpas pārkārtos, atvedīs jaunu izstādi, to atkal novāks, telpas remontēs, jumtu lāpīs, pamatus stiprinās, bet laiks ritēs neatkarīgi no tā, vai kāds to skaitīs. Ēkas sabruks, ielu tīkls mainīsies, līdz izzudīs, cilvēki ar savām tik savādajām iedomām nāks un ies, gājuma gaitā izvirzīs visvisādas idejas un koncepcijas, strīdēsies un vienosies, bet tas viss būs tikai ēnu spēle.
Kā austriešu mākslinieces Anjas Krautgaseres 2007. gada videodarbā “Prelūdija”, kur cilvēku darbošanās un pārvietošanās (sacīsim – dzīve) ir atbrīvota no jebkura fona, mērķa, nolūka; kur ikkatrs, līdznesot savu ēnu, iet, brīžiem tuvojoties kādam, tad attālinoties, tuvojoties kādam citam, atkal attālinoties, līdz pazūd viņpus kadra. Bez ritma, bez skaņas, bez simetrijas.
Uz grantētā celiņa, kas pa diagonāli šķērso Jēkaba laukumu, garo asti šūpojot, iztek Latvijas nacionālais putns baltā cielava (Motacilla a.alba), tad vēl viena un vēl – vesela ģimene, otrais šīsvasaras perējums.
Kaut kas iesitas sejā. Pieķeru pie vaiga, pirksti sajūt dzīvības trīsas – tā ir melnā (dārza) skudra (Lasius niger). Viņām ir pārošanās laiks. Tas drīz beigsies, tad tēviņi aizies bojā, bet mātītes nometīs spārnus un meklēs, kur dēt olas.
