BLOGI  
No Lone Twin Theater modernā mūzikla “Katastrofu triloģija”. Publicitātes foto

Toms Treibergs: Cik svarīgs ir konteksts? 4

Toms Treibergs, kino un teātra kritiķis
10/10/2011 

Mans pirmais ieraksts būs par kādu problēmu, kura manas domas pēdējā laikā saistījusi visvairāk. Vienlaikus tā ir arī maskēta atvainošanās par kādu neizpildītu norunu. Septembra sākumā apņēmos recenzēt vienu no teātra festivāla Homo Novus izrādēm, britu komandas Lone Twin Theater moderno mūziklu “Katastrofu triloģija”. Tas sastāvēja no trim izrādēm, kopā aizņemot sešas stundas no skatītāju laika.

Dzelzceļa muzejs, kurā notika izrāde, bija ļoti pateicīga vieta laikmetīgā teātra vajadzībām: paraupjās ķieģeļu sienas, pelēcīgais cēlums no sānos stāvošās lokomotīves, plašie logi... Publikā samanīju dažas pazīstamas sejas, tostarp ārzemju kolēģus, ar kuriem iepazinos teātra kritikas meistardarbnīcās. Tās 2007. un 2008. dažādās Eiropas valstīs organizēja britu teātra kultūras aktīvisti un mūsu Jaunā teātra institūts.

Izrādei bija nestandarta strukturējums, balstīts uz atsevišķām etīdēm, mākslinieciskais noformējums – izteikti lakonisks. Aktieru darbs – profesionāls, viņu atveidotie tēli vienlaikus pozicionēja dažādas personas, itin kā aiz redzamā varoņa darbotos vēl kāds varonis. Viss pēc labākajiem priekšrakstiem. Taču tekstuālais vēstījums mani dzina klusā izmisumā. Tēli sarunājās, lietojot uzsvērti konstruētās frāzēs, iespējams, kopējot ikdienas runu, sadzīvisko, neko nepasakošo valodu. Notikumu virzību un kopsakarības vispār nevarēja saprast, kaut gan dramaturģiskā materiāla autors (pieņemu, ka tas bija visa kolektīva kopdarbs) stāstā bija atstājis zināmus pieturas punktus – bez tiem izrāde būtu neargumentēti dekonstruēta, dramatiska čupa.

Es vēroju savus kolēģus. Viņi mani gan nē, jo, acīmredzot, viņus notiekošais piesaistīja vairāk nekā mani. Tad arī es apjautu iespējamo mana īgnuma iemeslu un šī bloga ieraksta centrālo problēmu: cik liela nozīme ir kāda mākslas paveida konteksta un tendenču pārzināšanai? Vai mākslas darbam cilvēks nebūtu jāuzrunā ārpus konteksta robežām? Es skaidri sapratu, ka, ja es būtu redzējis vairākus līdzīgus iestudējumus pēdējā laikā, te vienā, te otrā Eiropas teātrī, tad iespēja, ka es varētu apmaldīties Lone Twin Theater piedāvājumā, būtu daudz mazāka. Vai arī tādas nebūtu vispār, jo mana uztvere jau būtu apzinājusi tos kodus, kurus lieto šāds, teiksim, dekonstruktīvais teātris.

Var jau būt, ka tā vienkārši bija slikta izrāde – sevišķi, ja pieņem uzskatu, ka mākslai jālieto universāli kodi, lai dāvātu cilvēkam katarsi (protams, te atkal jājautā, vai tas ir centrālais mākslas uzdevums). Savukārt, ja pie vainas būtu tas, ka es neveltu pietiekamu uzmanību šībrīža tendencēm laikmetīgajā teātrī, tad man atliek divi rīcības varianti: a) steidzami doties uz kādu topa teātri Eiropā, tā uzlabojot savu kodu nolasīšanas prasmi; b) pārstāt apmeklēt laikmetīgā teātra izrādes vispār, lai izvairītos no potenciālas vilšanās un īgnuma kodu nenolasīšanas gadījumā.

Norunāto recenziju tā arī neuzrakstīju. Kurš no iemesliem pie tā ir vainojams, es vēl arvien neesmu izlēmis. Bet ir interesanti mēģināt to noskaidrot. Aleksandrs Pjatigorskis teiktu, ka tas ir pats galvenais, – lai būtu interesanti.