BLOGI  
No Pasaules arhitektūras dienas Rīgā. Foto: Ingus Bajārs

Vents Vīnbergs: Aiz tā visa kāds stāv 0

Vents Vīnbergs, arhitektūras kritiķis
07/10/2011

Attēls ņemts no reportāžas par Pasaules arhitektūras dienu 3. oktobrī Rīgā. Pa dienu visam nebija laika izsekot, bet vakarā pēc pērnā gada arhitektūras piemiņas pasākuma Pilsētas arhitektūras birojā (tur tradicionāli tiek pasniegta pilsētas piemiņas balva kaut kam, kas pēdējā laikā uzbūvēts) aizgāju arī uz Arhitektu namu, kur notika “Arhitektu zupa” – akcija ar iespēju saņemt īsu bezmaksas konsultāciju no pazīstamiem arhitektiem. Par Zupu (ar visu īstas zupas piedāvāšanu), acīmredzot, tas viss tika nosaukts, pieskaņojoties kopējai grūtdienībai, kas raksturīga dažādām pasaules dienām, kurās parasti aktualizē kādu problēmu, smagu slimību vai sarežģītu ģimenes dzīves aspektu. Gan jau arhitektu forumā kāds pēc tam ieķērks, ka, kamēr vieni kolēģi nesavtīgi spēlē sabiedrības dakteros kā tajā pirmdienas vakarā, kāds viņiem aiz muguras visu jau ir sashēmojis.

Vispār par arhitektūru rakstīt kļūst arvien grūtāk. Mode pagriežas tā, ka to drīz pat pieminēt vairīsies, kā aktieri māņticīgi nepiemin Makbetu. Nekur tā nepazudīs, par to vienkārši vairs nerunās kā līdz šim. Tāpēc arī tāda diena kalendārā ierakstīta. Uzdevums (ja ne uzcītība) padomāt par to visu mākslas kontekstā, man nāk kā blessing terapija. Piemēram, uzreiz pamanīju, ka arhitekts Mārtiņš Pīlēns, kurš, ja kāds nesashēmos kaut ko citu, ir ieguvis tiesības pārprojektēt prezidenta kabinetu (un es vienmēr esmu teicis, ka kas interjerā, tas galvā, tā ka mums ir lielas cerības), godalgotajās vizualizācijās ir ielicis savā īpašumā esošo asprātīgo Andas Lāces gleznu “Bezgalīga riņķošana paša pagalmā”. Lūk, kā nobīdās fokuss.

Bet man tas pat patīk, tāda fokusa nobīde. Tagad, kad jādomā, ko lai tādu šeit ieraksta, dažādi iepriekš izlaisti pasākumi atkal ir kļuvuši interesanti. Tāpat kā savulaik par arhitektūru, arī tagad drīzāk nākas domāt par to, kādi apstākļi un noteikumi  šos notikumus veido, nevis, ko es tur atkal satikšu – vienalga – kontaktu vai pasākuma objekta veidā. Cita lieta, ka daudz no tā, kas, kā man šķiet, tos veido, diez vai uzreiz ieinteresēs manu lasītāju, taču tad tas pagaidām paliek man pašam.

Piemēram, vakar biju dāņu krēslu izstādē Whiteout Rīgas mākslas telpā, precīzāk, tās atklāšanā, un dzejas slamā Total Dobžē. Abi bija diezgan skolnieciski, un šajā sakarā es, piemēram, domāju par to, ko intervijā “Procesam 2” par radošajiem kvartāliem teica Miks Mitrēvics, ka mākslai ir svarīgi, lai tai ļauj mēģināt un izgāzties, un mēģināt atkal. Aurora Rubinšteina un Jegors Jerohomovičs, kuri par mākslu zina daudz vairāk, un kuriem es šajā sakarā uzticos, mani uzreiz par šo izsmēja, jo mākslai neko nevajag, toties māksliniekiem gan visu ko vajag.

Dāņi prezentēja liela radoša inkubatora produkciju – divus labus krēslus un trīsdesmit sešus visādus citus. Skaidrs, ka ne jau diplomātus un politiķus, kas šo inkubatoru pieteica, es saucu par skolnieciskiem, bet tos māksliniekus, kuriem šādi inkubatori ļauj mēģināt vēl un vēl, un vēl. Paliku vīlies abos pasākumos, bet nevaru nepiekrist, ka jāļauj mēģināt vēl. Visi jau grib to briljanto rezultātu un negrib redzēt sviedrus. Es arī negribu. Iešu turpmāk uz visu gatavu.


No Pasaules arhitektūras dienas Rīgā
Foto: Ingus Bajārs

Arhīvā lasi:
25/09/2011 - Blogs :: Vents Vīnbergs – Vecā sētnieka piedzīvojums