BLOGI  

Pēteris Bankovskis: Gabrāna–Grigules vienādojums 0

Pēteris Bankovskis
02/06/2014

Izstādē “Lauki”, kas pašlaik apskatāma Arsenālā, piedalās arī pazīstamais mākslinieks Gints Gabrāns. Savā darbā Food viņš eksperimentē, ģenētiski modificējot pats savas gremošanas sistēmas bifidobaktērijas tā, lai tās varētu cilvēka organismam pieņemamā veidā sadalīt celulozi cukuros. Īsi sakot, Gabrāns cenšas pierādīt, ka reiz būs tādi laiki, kad cilvēks varēs [daļēji] pārtikt no zāles, koku mizām, zāģskaidām u.tml.

Iespējams, ka bifidobaktēriju ģenētiskās inženierijas projekts ļaus sasniegt rezultātus, protams, ne jau mākslas izstāžu zālē. Iespējams, ka šie rezultāti nebūs pārāk dramatiski cilvēku populācijai un vēl atlikušajai sugu bioloģiskajai daudzveidībai.

Bet runa nav par to. Gints Gabrāns, lai ko arī pats par sevi nedomātu, nav zinātnieks, bet gan mākslinieks, turklāt vismaz šajā gadījumā, eksperimentējot ar SAVĀM baktērijām, kas ņemtas no resnās zarnas vai kādas citas vietas, viņš ir nostājies raksturīgā mākslinieka – egocentriķa – pozā.

Kad domājam par mākslinieku kā egocentriķi, uzreiz nāk prātā Leonardo da Vinči ap 1490. gadu darinātais zīmējums Le proporzioni del corpo umano secondo Vitruvio. Nu, tas, kur attēlots kails vīriņš, kas, rokas izplētis, ideāli ierakstās kā riņķa līnijā, tā kvadrātā. Patiesi, māksliniekam, kurš apzinās vai pat tikai šķietami apzinās sevi kā radītāju, ir gluži vai pašsaprotami, ka viņš (mūsdienās arī – viņa) pārvalda telpu (sacīsim – kvadrātu) un laiku (apli). Parasti šo humanocentrisko sistēmu, neko daudz neprātojot, saista ar t.s. renesansi, tātad ar kaut ko jaunu, trauksmainu, ar atdzimšanu.

Nav brīnums, ka cilvēku centrā pozicionē arī “demokrātiskajā” sabiedrības iekārtojumā, kur visiem, pat vispēdīgajam nabadziņam, teorētiski piemīt radošums,  diezgan neizbēgamie “deputātu kandidāti”. Tā, piemēram nesenajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās deputāta kandidāte Iveta Grigule eksponēja sevi kā centru, no kura sagaidāmas radikālas pārmaiņas (tieši tāpat rīkojas Gints Gabrāns izstādē “Lauki”). Grigules priekšvēlēšanu sauklis bija “Cilvēks ir vissvarīgākais.”

Dažādu iemeslu dēļ Ivetu Griguli liberāļu dominētajā “publiskās telpas” sektorā bija un ir pieņemts izsmiet un noniecināt, protams, ar to tikai vairojot nebūtiskas institūcijas un kņadas pseidonozīmīgumu. T.s. akadēmiskās aprindas, kas, sevišķi kopš kritiskās teorijas laikiem, pamatā nodarbojas pat ne ar tukšu salmu kulšanu, bet ar pelavu pārbārstīšanu no vienas cauras kabatas citā, nav izņēmums. Latvijas Universitātes interneta vietā var lasīt Universitātes žurnāla “Alma Mater” korespondentes Laumas Abramovičas sarunu ar Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesoru Ivaru Austeru.

Abramoviča vaicā: “Kādu laiku ielās bija manāmas priekšvēlēšanu frāzes, piemēram, “Cilvēks ir vissvarīgākais”. Kāds ir jūsu viedoklis par šīm reklāmām, vērtējot no psiholoģijas skatupunkta?”

Profesors atbild: “Domāju, cilvēki to uztver tā, kā tas ir pateikts. Tā ir vienkārša frāze. Nedomāju, ka reklāmas tekstiem jāpievērš liela uzmanība. Nedomāju arī, ka tā ir laba reklāma, jo ir frāzes, kurās katrs var saskatīt to, ko viņš grib saskatīt, kā ir labas reklāmas gadījumā. Šajā gadījumā tur nav brīvas vietas, kur kaut ko interpretēt un lieliem ļaužu pulkiem saskatīt. Pēc noklusējuma politika ir domāta cilvēkiem. Šis ir gadījums, kad kopumā sliktai reklāmai tiek piedēvēts vairāk nekā tās patiesā ietekme. Pat vājai reklāmai var palīdzēt citu ietekmes faktoru kombinācija.”

Taču Ivars Austers rūgti maldās, sakot un varbūt arī domājot, ka “Cilvēks ir vissvarīgākais” ir vienkārša vai pat tukša frāze. Tā vispār nav frāze vai gadījuma rakstura izteikums, nē, tā ir antropocentriskās un attiecīgi neizbēgami egocentriskās esamības apjautas kvintesence. Faktiski var sacīt, ka tas ir apliecinājums ptolemajiskā Visuma uzbūves modeļa nemirstībai. (Atcerēsimies – Klaudijam Ptolemajam piedēvētā sistēma ir ģeocentriska: Visuma centrā atrodas Zeme un attiecīgi es kā novērotājs, bet planētas, zvaigznes utt. riņķo apkārt, apbrīnojamā harmonijā radot Dievišķo sfēru mūziku.)

Leonardo uzzīmētais Vitrūvija cilvēciņš arī nebija nekāds “renesanses dižgars”, bet gan ptolemajiskās sistēmas atspulgs. Un nepārsteigsimies, iedomājoties, ka cilvēka pasludināšana par centru, par galveno, nozīmē kaut kādu izlaušanos, atsvabināšanos no reliģijas, un kreacionisma valgiem. Drīzāk jau pretēji: iecentrējot sevi, apzinoties savu īpašo (kognitīvo vai kādu citu) vietu un lomu, cilvēks vai nu apstiprina jau Vecajā Derībā Dieva postulēto, vai arī piekrīt ptolemajiskās sistēmas jaunlaiku transformācijai – teorētiskajā fizikā diezgan manāmi klātesošajam antropajam principam, proti, uzskatam, ka elementārdaļiņu un kvantu fizikas fundamentālās konstantes ir smalki uzskaņotas (predestinētas?), lai Kosmoss varētu būt tāds, kāds tas ir, un attiecīgi, lai varētu pastāvēt dzīvība tādā formā, kādu mēs pieredzam paši sevī un savās bifidobaktērijās.

Protams, arī antropā principa ietvaros, pieņemot, ka Visuma rašanās ir iepriekšnolemti uzskaņota, lai rastos dzīvība un attiecīgi saprāts, kas to visu var un grib apcerēt, saglabājas iespēja diskusijai. Tā, piemēram, kādā debašu lapā atradu visai enerģisku saraksti par tēmu: Vai cilvēka dzīvība ir svarīgāka par citu dzīvnieku dzīvību. 33 procenti sarakstes dalībnieku cilvēku uzskata par vissvarīgāko, 67 procenti tādam uzstādījumam nepiekrīt.

Bet ar bifidobaktērijām ir tā, ja pareizi saprotu – tās darbojas galvenokārt anaerobā (bezskābekļa) vidē. Ja nu ģenētiski vai kā citādi pārtaisītas tās joprojām paliks kaut kur zarnu labirintos, tad varbūt nekas īpaši nemainīsies. Bet, ja manipulāciju rezultātā tās līdzīgi “gejiem” iznāks no skapja, tad, kas zina, vēl ņems un pārvērtīs nedzīvā cukurā visu mūsu mazās planētas zaļo masu. Un Dievišķās sfēras atskaņos Johana Sebastjana Baha Komm, süßer Tod, komm selge Ruh.