BLOGI  
Foto: Arterritory.com, no 54. Venēcijas mākslas biennāles 2013. gadā

Pēteris Bankovskis: Venēcijas 4

Pēteris Bankovskis
21/05/2014 

Laikrakstā Trouw (holandiešu valodā “patiesība” vai kaut kas uz to pusi) pagājušajā mēnesī varēja lasīt Amsterdamas Centra rajona padomes priekšsēdētāja Baudeveina Oranjes pārdomas par šīs skaistās pilsētas stāvokli un izredzēm. Amatvīrs norāda, ka Amsterdamas centrā pastāvīgi dzīvo 85 000 cilvēku, bet pa dienu tur esošo skaits sasniedz kādus 200 tūkstošus, galvenokārt uz tūristu rēķina. Pagājušajā gadā izdarītā aptauja atklāj, ka iedzīvotāji par šo statistiku nepavisam nav sajūsmināti.

Oranjes kungs laikraksta korespondentam saka: “Ja pilsētas viesi būtu tādi kā es un jūs, nebūtu nekādu problēmu”. Taču realitāte ir cita. Liela daļa tūristu Amsterdamas centru uztver kā savveida Disnejlendu, bet citi – kā placdarmu, kur ālēties “vecpuišu” un “vecmeitu” ballīšu svinētājiem.

Nobeidzot savas pārdomas, kurās netrūkst arī racionālu ieteikumu, Baudeveins Oranje bilst, lūk, ko: “Venēcija ir piemērs tam, par ko Amsterdamai nevajadzētu pārvērsties. Venēcija ir monokultūra – viss griežas ap tūristiem, un iedzīvotāju paliek aizvien mazāk un mazāk”.

Amsterdamas Centra rajona (Stadsdeel Centrum) platība ir 8,04 km2, no tiem 0,22 km2 ir ūdens.

Vecrīgas platība ir 0,944 km2. Ūdens platību Vecrīgas gadījumā nerēķinām, jo gan Daugava, gan pilsētas kanāls Vecrīgu tikai aptver.

Amsterdamas Centra rajonā, ūdens platību ieskaitot, sanāk 10 572 pastāvīgie iedzīvotāji uz vienu kvadrātkilometru.

Vecrīgā pēc 2010. gada datiem pastāvīgi dzīvoja 3059 cilvēki, patlaban diezin vai ir vairāk.  Uz kvadrātkilometru gan sanāktu drusku vairāk – 3240.

Viegli izrēķināt, ka Amsterdamas Centra rajonā pastāvīgo iedzīvotāju blīvums ir 3,46 reizes lielāks, nekā Vecrīgā. Ja atņemam ūdens platību, ko par pastāvīgu dzīvesvietu izmanto vien neliels skaits laivu mājās dzīvojošo, iedzīvotāju blīvuma attiecība būs vēl lielāka.

Tagad pievērsīsimies tūristiem. Amsterdamas Centra rajonā tūristu kopskaits dienā 1,35 reizes pārsniedz pastāvīgo iedzīvotāju skaitu.

Rīgā, kā lasām ziņās, 2014. gadā sagaida ierodamies aptuveni 2 miljonus tūristu. Rupji rēķinot, dienā sanāk 5479 tūristi. Varam pieņemt, ka tie visi apmeklē Vecrīgu. Tādā gadījumā Vecrīgā tūristu kopskaits dienā 1,79 reizes pārsniedz pastāvīgo iedzīvotāju skaitu. 

Var šķist, ka šādai aritmētikai nav nekādas nozīmes. Var berzēt rokas, un rēķināt, cik katrs tūrists pilsētas kopbudžetā ienes naudas. Turklāt, ja tūristu nauda paliktu tur pat, kur viņi to iztērē, proti: Stadsdeel Centrum un Vecrīgā, viena Vecrīgas iedzīvotāja guvums būtu, iespējams, lielāks, nekā tas sanāktu amsterdamietim.

Tomēr Baudeveins Oranje nerunā par naudu, bet gan par Venēciju. Ne Amsterdamai, ne Rīgai, un kur nu vēl Venēcijai nauda nav bijusi sveša arī tajos laikos pirms Tomasa Kuka aģentūras dzimšanas, kad tūristu mūsdienu izpratnē un izpildījumā vēl nebija. Visas trīs bija kuģošanas un tirdzniecības centri. Varenajai Venēcijai, brīnišķīgajai La Serenissima, kad tā jau ilgstoši  agonizēja, punktu pielika Napoleona ultimāts; Hanzas savienības un pēc tam cara Krievijas tirdzniecības un industrijas mezgla punktam Rīgai pamatu zem kājām izsita Pirmais Pasaules karš. Arī Amsterdamai, kas 17. gadsimtā – pilsētas Zelta laikmetā – bija, iespējams, visbagātākā pilsēta pasaulē, milzu postu nodarīja Napoleona rosība, taču tai laimējās. 1815. gadā tika nodibināta Apvienotā Nīderlandes karaļvalsts, kas ļāva pilsētai atkopties un piedzīvot vēl vienu Zelta laikmetu.

Amsterdamā esmu bijis vienu reizi – garāmskrienot, pat ne īsti kā tūrists. Vecrīgai eju cauri vai šķērsu katru dienu vairākkārt. Venēcijā… uzreiz nemaz neatceros, uz kādām trim mākslas biennālēm un vismaz vienu arhitektūras biennāli. Tie, kas apmeklē šos pasākumus, protams, ja ne skaļā balsī, tad vismaz prātā “pie sevis” uzskata, ka nav nekādi tūristi, bet tādi kā augstāka ranga “pasaules pilsoņi”, sevišķi jau, ja dabūjuši ielūgumus uz bagātāko valstu rīkotām pieņemšanām kādā no citkārtējām pilīm Lielā Kanāla malā. Un ir tik kairinoši, ka tevi – provinces šofera dēlu vai grāmatvedes meitu – stāda priekšā kādam pederastam, kam senčos ir grāfi no tāāādas, ziniet dzimtas, bet blakus stāv sulainis ar sudraba paplāti, uz kuras glāzēs glauni sprakšķ La Bolorée vai kāds cits ekskluzīvs šampanietis. 

Biennāļu publika un tai sevi kaut vai daļēji pielīdzinošie var šķist kaut kas atšķirīgs, tomēr, ja atmet kruzuļus un šampanieša putas, pāri paliek tas pats tūrists – Melu tēva savaņģots melu dēliņš vai melu meitiņa. Cilvēks, kuram savas patības nožēlojamību, ikdienišķību vai rutīnu uz ilgāku vai īsāku laiku šķietami sekmējas izraut no eksistenciālās nolemtības un pārradīt. Jā, par ko? Par kundziskumu, ziniet, par kundziskumu. 

Eju pa Vecrīgas Līvu laukumu. Tur kā jau vasarā āra kafejnīcās pie galdiņiem sasēduši tūristi ar alus kausiem, kafijas krūzītēm, saldējumiem, štruntīgiem ēdieniem. Sešdesmit astotā gada seksa revolūcijas nogurdinātas skandināvu pensionāres, kādas angļu rūpnīcas strādnieki, krievu ģimenīte no “glubinkas”, vācu (vai austriešu) mugursomnieki, pa kādam itāļu ķārumniekam ar nodevīgi zibošām ačelēm. Te pie viena, te pie cita galdiņa ik pa brīdim atskan skaļi, idiotiski smiekli, kāds atraugājas, kāds pēta karti, daudzi knibinās pa viedtālruņiem. Ir tik labi: saulīte spīd, ar E vielām bagātinātu ēdienu smaržas kairina nāsis, mājas ar savām rūpēm tālu, apkārt kaut kāda sveša pilsēta, mirklis, šķiet, ir apstājies (cik banāli aizvien no jauna Mefistofeļa inkarnācijas saspēlējas ar mūsu personas iekštelpā tomēr vēl pusdzīvo Faustu-light).

Ir tik labi apzināties, ka jebkurā brīdī tu – objektīvi ņemot, nenozīmīgi sīks bioloģisks gadījums – vari paaicināt viesmīli, nolīgt velorikšu, paņirgt par ubagu vai ielu muzikantu, uzbļaut šveicaram, kurš nepietiekami rūpīgi nolicis zemē tavu čemodānu. Ir tik labi, aizmirstot, cik pašam grēku, viszinīgi un aizbildnieciski konstatēt, ka pie viņiem, ziniet, taksisti blēdās, viesnīcās zog, visas jaunās meitenes ir prostitūtas, tauta ir ksenofobiska, vara – korumpēta, ielas izdangātas, klimats pretīgs.

Aritmētika tomēr nav gluži zemē metama. Jo vairāk kādā vietā ierodas tūristu, jo vairāk nepieciešams cilvēku, kuru darba pienākums ir nodrošināt to vajadzības. Jo vairāk to, kas, paši to grib vai ne, izspēlē savu mirkļa kundziskumu, jo gluži pašsaprotami viena pūļa līdzsvarošanai nepieciešams otrs – lišķīgi smaidošu pakalpiņu pūlis.

La Serenissima bija lepna, viena no vislepnākajām bojā ejošās Eiropas vēsturē. Kad tā nomira, palika čaumala, līķis, kurā nu jau pāris gadsimtu kā tārpi ņudz tūristi un glumi vergi, kas tos apkalpo. Ja palaimējas, reizēm iztālēm var pamanīt kādu kādreiz brīnišķīgās pilsētas pamatiedzīvotāju, kas kaunīgi cenšas pēc iespējas ātrāk un neuzkrītošāk paiet garām, projām, sevī. 

Tā arī mēs, acis nodūruši un elpu aizturējuši, ejam caur Līvu laukumu vai, ja vien iespējams, metam tam līkumu. Bet Venēcija ir piemērs.

Paldies Uzredzēšanos - 22.05.2014 15:13
Pēteris Bankovskis ir viens no pēdējiem intelektuāļiem Latvijā. Cerams rakstīs biežāk un vēl kaut ko labu citu papildus uzsāks.
Mjau Mjau - 22.05.2014 07:48
Pasakaini skaista vīzija!!!!! (Trimmed Rectangel)
Trimmed Rectangel - 21.05.2014 22:30
Aritmētika nav zemē metama. Latvijai nedraud nekas no minētā.
Bet līvu laukumu un vecrīgu jādabū atpakaļ un jāievieš visādi malkas šķūnīši kā tas bija kādreiz. Visu, kas var piesaistīt tūristus jālikvidē, tajā skaitā to laikmetīgo muzeju nevajaga taisīt. Iebraukšanas maksu tūkstots latu katram tūristam jāievieš visā Latvijā un katru tūkstoti dot tam, kas iet uz darbu visu gadu ar kājām.Vēl derētu likvidēt smirdīgās ostas Rīgā un uztaisīt tik lielas pludmales, ka no Vecrīgas ar kājām var aiziet līdz Ainažiem pa jūras krastu pa ceļam ieturot maltītes kādos no neskaitāmajiem jūras velšu bāriem.
R. R. - 21.05.2014 20:01
eh, vecs īgņa =)