BLOGI  

Dzeja, politika vai performance? Stāsts par imigrantu pusaudzi, kas pārradīja Dāniju 0

Jakobs Stube Ēstergārds no Kopenhāgenas  
28/03/2014

Labi pabarojiet zīdaini, un jau pēc maza brītiņa viņš vicināsies ar rokām un spirinās kājas. Dažu sekunžu laikā enerģija piestrāvo tā mazo ķermenīti. Piedāvājiet mazai zemei lielu izrādi, un pēc pavisam neilga laika avīzes juks vai prātā un pie katra vakariņu galda risināsies trokšņainas diskusijas.

Tieši tā notika Dānijā 2013. gada nogalē, kad, iespējams, līdz šim labākā 21. gadsimta izrāde norisinājās mūsu acu priekšā. Dažu nedēļu laikā no piedūmotākajiem Kopenhāgenas bāriem līdz pasaku pilsētiņām Finā un vēju appūstajiem ziemeļrietumu Jitlandes krastiem bija iesaistījušies visi. Uzmanības centrā bija astoņpadsmitgadīgā dzejnieka Jahjas Hasana neveiklā figūra. Tas ir puisis ar pagātni, kurā ir gan likumpārkāpumi, gan mājas vardarbība, gan ieslodzījums mazgadīgo iestādēs. Viņa pirmā dzejoļu grāmata bija togad vispopulārākā Ziemassvētku dāvana, un, pārspējot leģendāro panka paaudzes pašnāvnieku Mihaelu Strungi, kļuvusi par visvairāk pārdoto dzejas grāmatu Dānijas vēsturē. Nevienam nebija īsti skaidrs, kas noticis. Daži komentētāji izteicās, ka Hasans pašrocīgi pārbīdījis robežas starp apspriežamo un to, par ko nerunā. Sāncenši politiķu un komentētāju vidū cīnījās par viņa izmantošanu saviem konkrētajiem mērķiem. Žurnālisti, satīriķi, rakstnieki un karikatūristi pameta visu darāmo un sāka snaikstīties ap jauno dzejnieku un viņa vārdā nosaukto grāmatu. Hasans – kuru bērnībā bija sitis tēvs, bet pusaudža gados vajājusi policija – metās virsū jebkuram, kas mēģināja viņam tuvoties. Tas bija vesels cirks. Būdams joprojām jauns un nekontrolējams, joprojām mediju nenoapaļots un slavas nesabojāts, Hasans uzstājās ar četriem sensacionāliem priekšnesumiem pēc kārtas. Un publika dzīvojamā istabā tos norija nemirkšķinot. Vispirms viņš aizgāja no TV diskusijas, kas tika raidīta komerciāli visizdevīgākajā laikā. Tad viņš uzstāja uz dzejas lasījumu vienā no visnemierīgākajām apkaimēm valstī: Volsmozes priekšpilsētā Odenzē, kur daudzi no musulmaņu iedzīvotājiem nebija ar sajūsmu uztvēruši Hasana apsūdzošos dzejoļus. Vispirms policija atcēla lasījumu, baidoties no terorisma, taču beidzot tomēr tas notika gaisa spēku un militārās policijas uzraudzībā. Stāvoklis neapšaubāmi kļuva nekontrolējams. Tad Hasans uzstājās televīzijā un ikvienu, kurš iedrošinājās viņu kritizēt pēc notikušā dzejas lasījuma, apmētāja asprātīgiem, bet nebeidzamiem un rupjiem apvainojumiem.


Jahja Hasans lasa dzeju Volsmozē. Pirmais dzejas lasījums Dānijas vēsturē, kur patrulē gaisa spēki 

Tad notika nenovēršamais. Kopenhāgenas Centrālajā stacijā Hasanam uzbruka kāds arābs, lai "neticīgo" pārmācītu. Drīz vien pēc notikuma Jahja Hasans par to publicēja dzejoli, taču sekojošajā tiesas sēdē viņš apgalvoja, ka neatceras, ka būtu to rakstījis, paskaidrojot, ka viņam ir problēmas ar atmiņu, jo viņš "šad un tad" uzpīpējot zāli.   Pēdējais pavērsiens notika janvārī. Darbiniece kādā no mazgadīgo ieslodzījuma vietām, kur bija uzturējies Hasans, tika atlaista no darba, jo publicēja grāmatu, kurā aprakstīja savu mīlas romānu ar dzejnieku, kuram tolaik vēl nebija 17 gadu. Jahja Hasans bija noslēdzis savu neticamo ceļojumu no likumpārkāpēja līdz dievībai:

16 g.v.: rokudzelžos avarējušā automašīnā pēc neveiksmīga laupīšanas mēģinājuma.

18 g.v.: ļautiņi cenšas nopelnīt, apgalvojot, ka ir gulējuši ar tevi.  

Kaut gan valsts literatūras kritiķu saime vienbalsīgi apgalvoja, ka Hasans neapšaubāmi ir talantīgs jauneklis, bija acīmredzami, ka sižetu virza uz priekšu ne tikai laba dzeja. Galu galā maz būs tādu, kas apgalvos, ka Hasans ir labāks dzejnieks nekā iepriekšējais pārdošanas rekordists un nacionālais dārgums Mihaels Strunge.
Kas tātad notika? Kā šai dzejas grāmatai izdevās izvairīties no lielākās daļas citu labu dzejas darbu, ko izdevuši daudzsološi jauni dzejnieki (tūlītēja aizmirstība, ja neņem vērā dažus labvēlīgus mājienus no Mellegādes literātiem)?  Tiesa, Hasans ir harizmātisks, bet tādi ir vairums labo dzejnieku.  

Pirmais un vienkāršākais skaidrojums Hasana panākumiem ir tas, ka viņš skāra visjutīgāko tematu, kāds vien Dānijā iedomājams: viņš kritizēja islamu un musulmaņu imigrantus. Hasana dzejoļos runa bija par vardarbības skartu bērnību, tajā bija agresīvas apsūdzības musulmaņu imigrantu kultūrai, kurā viņš bija uzaudzis. Šo tematu ne par nieku mazāk kontraversālu nepadarīja 2006. gada bēdīgi slavenā karikatūru krīze, kad kāda dāņu avīze pārkāpa musulmaņu tabu, publicējot zīmējumus ar pravieti Muhamedu, un tam sekoja starptautiska krīze. Tagad – tā notiekošais tika analizēts – autentisks musulmaņu imigrants beidzot apstiprinājis visus mūsu aizspriedumus pret šo zemāko imigrantu kastu, kuri dzīvo bezgalīgos bezsaules geto mūsu pilsētu nomalēs. Šī atklājuma politiskā nozīme arī izraisīja vispārējo viļņošanos.  

Taču nav šaubu, ka šī interpretācija neizskaidro perverso daudzumu uzmanības, kas veltīts Hasanam un viņa grāmatai. Vairāki citi jau bija veikuši lēcienu no islāmiskās kultūras uz tās kritiķu priekšpulku. Visi viņi kļuvuši par šķeltnieciskiem, tomēr ierindas sleju rakstītājiem.  Jahjas Hasana liecība bija kas cits. Tā tika pasniegta dzejas formā. Tas lielai daļai publikas bija kas svešs. Dzeja? Vai to par puķēm nerakstīja homoseksuāli francūži kaut kad 19. gadsimtā?  

Kad Jahja Hasans sasniedza tabloīdus, to pirmajā dzejas recenzijā divdesmit gadu laikā bija teikts, ka Hasana grāmatā esot mazāk "introspektīvu metaforu" nekā to acīmredzot pārlieku lielais skaits lielā daļā citas dzejas. Literātu plaukstas aizsedza literātu sejas.

Nav šaubu, ka Hasana dzejnieka talants lielā mērā vainojams pie vispārējā satraukuma. Kas tad galu galā ir labs dzejnieks, ja ne tāds, kurš kaut ko spēj aprakstīt precīzi? Dzejas stūrakmeņi ir godīgums un precizitāte.  
Nekāda vizuālā dokumentācija, vēstures liecības vai psiholoģiskās analīzes nedos labāku priekšstatu par to, kādu Romeo ieraudzīja Džuljetu kā šīs četras rindas:

"O, kā viņa māca lāpām mirdzēt spoži!
Tā pieglaužas nakts vaigam droši

Kā dārgakmens, kas Etiopei ausī zalgs;
Daiļums cēls, to nevar lietot un zemei pārāk dārgs!"

... un tāpat arī nekāds ziņu vai televīzijas dokumentālo filmu birums nevarētu mums dot labāku priekšstatu par to, ko nozīmē uzaugt visbriesmīgākajā musulmaņu bēgļu diasporas nostūrī kā Jahjas Hasana dzejoļi. Ņemot to vērā, viņa liecības nozīme ir tā, ka viņš, šķiet, ir atvēris slūžas uz nācijas zemapziņu. 'Volsmoze', 'Gellerupa' un 'Tingbjerga' ir Dānijas geto nosaukumi un vienlaikus vārdi, kas apzīmogo kolektīvo zemapziņu: tie tiek uztverti ar bailēm, un tos apsargā tabu un nekad nepiesaukta izvairīšanās. Kaut gan šī nav pirmā reize, kad kāds būtu izteicies par Dānijas musulmaņu kultūru, šī bija pirmā, kad par to runā augstas raudzes dzejā.
Man gribētos secināt, ka te nu mēs piedzīvojam reto gadījumu, kad mākslas spēks uzjundī veselu nāciju. Taču es to nevaru. Vismaz tā nav "māksla" tradicionālajā nozīmē. Stāsts sākās ar mākslas darbu, un dzejoļi ir viļņošanās centrā, taču notiek vēl kas cits. Jahjas Hasana trādirīdis pa īstam sākās tad, kad vairākas nedēļas pirms grāmatas iznākšanas viņš sniedza interviju kādam no lielajiem laikrakstiem, un kur jo spēcīgi parādījās viņa dzejiskā atklātība. Sākot ar to brīdi, tad iznākot grāmatai, tai piedzīvojot pārsteidzošos pārdošanas apjomus, tālāk sekojot Volsmozes lasījumam un skandalozajām televīzijas debatēm, tas pamazām eskalēja līdz absurdam līmenim. Jahja Hasans mūs neaizrāva vienkārši ar savu dzeju vai politisko trāpīgumu, vai viņa izklaidējošo uzstāšanos televīzijā. Viss bija daļa no viena un tā paša šova. Kopumā Jahjas Hasana parādība kļuva par ko vērtīgāku: par performanci. Tas bija Endija Kofmana līmeņa sniegums, tikai šoreiz tas viss bija pa īstam. Tātad, vai tā nebija realitāte? Bija. Taču tas bija kas vairāk. Tam piemita performances īpašības, un tas tika uztverts kā performance. Protams, tas nebija domāts kā performance, taču jēgu jau nerada iecere. Jēga rodas, kad skatītājs saņem impulsu. Vēlreiz citējot Šekspīru: "Visa pasaule ir skatuve, mēs tikai aktieri uz tās."

Hasana izpausmju daudzveidība izrādei mūsu apziņā ierādīja nozīmīgu vietu. To nebija iespējams ignorēt. Kad aizvēri viņa grāmatu, Jahja Hasans nekur nepazuda.  Viņš no jauna parādījās, kad atlocīji laikrakstu.  Un, kad noliki laikrakstu malā un ieslēdzi televizoru, viņš atkal bija klāt. Un viss tika izspēlēts no jauna tavos feisbuka un tvitera kokonos…
Jahjas Hasana izrāde man atgādināja Endija Kofmana performanci "Piens un cepumi", kur, pabeidzis šovu uz skatuves milzu auditorijas priekšā, viņš visus uzaicināja uzkost cepumus ar pienu pilnīgi neformālā mājas atmosfērā. Tas ļāva performancei izlauzties ārpus "nerealitātes" ietvaram, kādu mēs mēdzam uzlikt tam, kas notiek teātrī.  Performance ielauzās skatītāju ikdienas realitātē. Vēl vairāk: tā skaidri parādīja vienu no spēcīgākajām performanču mākslas iezīmēm – skatītāju apvienošanu. Dalīties vienā un tajā pašā piedzīvojumā ar simtiem, tūkstošiem un pat miljoniem citu cilvēku ir iespaidīga sajūta, un tā saliedē visu šo grupu.


Nelaiķis Endijs Kofmans uzaicina visus uz cepumiem ar pienu, 1979

Šis performances paņēmiens jau bija triumfējis Kopenhāgenā 2004. gadā, kad nedēļu ilgā DISTORTION ielas ballīte beidzās ar to, ka vairāki tūkstoši no tās 100 tūkstošiem dalībnieku laivās devās uz ballītes galamērķi, tādējādi kopā piedzīvojot ko jaunu (braucienu pa jūru) viena un tā paša pasākuma ietvaros. DISTORTION vadītājs Tomass Flērkvins joprojām šo brīdi atceras kā viņam visdārgāko, apgalvojot, ka tas bijis kas līdzīgs "urbānam baletam."  

Futbola mači un koncerti izmanto šo kopības sajūtu, taču performances māksla sniedzas tālāk, jo neļauj skatītājiem palikt tikai skatītājiem. Tā aktivizē skatītāja personību, piespiežot performancē ielikt kaut ko no sevis. Tas nozīmē, ka performancē piedalās indivīdu kopība, nevis pūlis. Tāpat notika arī ar Jahju Hasanu. Mēs visi reizē piedzīvojām stāsta attīstību, taču katram par to veidojās savs viedoklis. Kā mēdz notikt ar izcilu performanci, Jahjas Hasana vārdi un darbības bija kas viens, kad tie nāca no viņa, taču, tos uztverot daudziem, tie paši kļuva daudzveidīgi.  Turklāt tādā pakāpē, ka mazā Dānijas valsts šobrīd cīnās ar nelabumu.  Kad kādam draugam sacīju, ka rakstīšu par Jahju Hasanu, viņš reaģēja momentā: "Nedari to! Viss jau ir pateikts."  

Jahja Hasans bija autsaiders, kuru reti kurš spēja saprast. Taču šim autsaideram izdevās apvienot mūs, "insaiderus" – turklāt nevis pret autsaideru, bet caur savu dzeju sniedzot mums jaunu izpratni par autsaideriem, kas mums ļāva mazliet atkāpties pašiem no sevis un konfrontēties ar savas kolektīvās zemapziņas nostūriem, kas slēpjas vilinošajos geto kompleksos, kurus neiedrošināmies apmeklēt. Jahja Hasans tika pārdots kā sekss, jo gluži kā sekss viņš atradās vārdos neminamajā. Viņš nāca no (atvainojiet) "kaut kā dāņu valstī sapuvušā", kura klātbūtni mēs visi nojautām.

Var sacīt, ka mūsu vēlēšanās uzzināt viņa dzīvesstāstu un lasīt viņa dzejoļus bija glūniķa iekāre. Mēs tikām ievesti nožēlojamā, dīvainā namā, ko pildīja vardarbība, kauns un traģēdija. Mēs ieraudzījām ko tādu, ko nekad nebūtu redzējuši, ja nebūtu tāda pārbēdzēja Jahjas Hasana.
Dažu mēnešu laikā Jahja Hasans panāca to, ko realitātes šovi nopūlējušies panākt kopš 20. gadsimta: ļaut mums drošos apstākļos, kopīgi ielūkoties tur, kur vienmēr esam gribējuši ielūkoties, bet vienmēr kaunējušies par šo vēlmi. 
Viņam nekad tas vairs neizdosies. Viņš ir pazaudējis savu noslēpumu. Tagad viņš jau ir daļa no isteblišmenta. Viņa vārds iegrebts blakus citiem slaveniem rakstniekiem. Lai izdotu nākamo grāmatu, viņam būs jāpaļaujas tikai un vienīgi uz saviem rakstnieka dotumiem un ažiotāžu, ko varbūt izdosies sacelt izdevējam. Jahja Hasans jau saņēmis savu pirmo literāro balvu un uzņemts prestižajā Rakstnieku akadēmijā. Mums atliek tikai gaidīt nākamo izrādi.