Pēteris Bankovskis: Māksla mākslai
Pēteris Bankovskis
12/03/2014
Kādā parastā 2010. gada dienā Irina Bloka kopā ar sešgadīgo meitiņu sēdēja tumšā kinozālē un gaidīja, līdz sāksies kinofilma “Alise Brīnumzemē”. Pirms seansa, kā jau tas visur ierasts, demonstrēja reklāmas. Brīdī, kad uz ekrāna parādījās zaļais Android robotcilvēciņš, bērns pielēca kājās un pa visu zāli iesaucās: “Šito uztaisīja mana mamma!” Priekšā sēdošie izbrīnā atskatījās, bet tad atgriezās pie savām popkorna tūtām. Tās tad bija Irinas, krievu izcelsmes amerikāņu dizaineres, “piecpadsmit slavas minūtes”. Trīs gadus pirms tam, strādājot kompānijā Google, viņa bija radījusi tēlu, ko mūsdienās no pirmā acu uzmetiena pazīst miljardi cilvēku, iespējams, tikpat daudz, cik “Monu Lizu”.
Francisco de Pajaro
Vai ir kaut kas tāds, kas apvieno šo pērnruden The New York Times svētdienas žurnālā aprakstīto atgadījumu ar spāņu mākslinieka Fransisko de Paharo (Francisco de Pajaro) darbību? Barselonā dzimušais mākslinieks rosās Londonā, uz kurieni pārcēlies, ekonomiskās krīzes dzīts, bet ne tikai tāpēc. Izrādās, ka Spānijā municipālās iestādes uz t.s. ielu māksliniekiem skatās, sacīsim tā, nu, ne visai… Fransisko metode dažbrīd ir tāda: viņš iet pa ielu, plecā soma ar krāsu baloniņiem, dažāda veida līmlenti, vēl šo un to. Ieraudzījis kādā vietā pie sienas sakrautus kartona vai kādus citus izmešanai domātus atkritumus, mākslinieks novērtē situāciju, sakārto kartona (vai citus) elementus, sastiprina, kur vajadzīgs, ieskicē seju vai roku, vai kāju un – figurāla kompozīcija gatava. Pats Fransisko de Paharo pašreizējo savas daiļrades posmu dēvē par Art is Trash – “Māksla ir atkritumi”. Laikrakstā The Guardian lasām: “Visus šos de Paharo darbus varētu drīzāk uztvert kā māksliniecisku pašnāvību – tie ir radoši veikumi, kam lemts tikt iznīcinātiem, ja vien kāds tos nepaglābj, pirms ierodas atkritumu savācēju mašīna”. Droši vien jau nepaglābj, kam tad vajag tādus šā tā apkrāsotus kartona gabalus vai, nedod, Dievs, vecu mēbeļu fragmentus.
Taču ir kāds “bet”. Šis “bet” ir garāmgājēji ar viedtālruņiem rokās, somās, kabatās. Viņi un viņas, kā zinām, nemitīgi fotografē. Vikipēdija saka, ka 81,3% pasaulē lietoto mobilo ierīču ir aprīkotas ar Android operētājsistēmu. Tātad Irinas Blokas zaļais robotiņš “iemūžina” Fransisko de Paharo atkritummākslu un tā tūdaļ pārceļo uz pašu galveno mūsdienu [mākslas] muzeju – internetu. Atliek vien ielūkoties heštegā #artistrash. Es teicu “iemūžina” ne bez iemesla, jo arī pats Fransisko de Paharo (viņam pašam Instagram neesot) ir visai priecīgs un pateicīgs par to, ka cilvēki padara ilglaicīgus viņa darbus, kur citādi ir tik ļoti efemeri.
Un kas tad sanāk? Pareizi, sanāk tas pats, kas vienmēr – māksla mākslai. Viena no vispopulārākajām mūsdienu mākslas ikonām līdzdarbojas mākslas procesa dokumentēšanā. Tiesa gan, nenoliedzot, ka internets, kas, protams, ir savveida muzejs, kur krājas visi artefakti, kadi nu kuram gadās pa rokai vai kājai, acij vai ausij, vienlaikus ir arī grandioza, nepārredzama atkritumu izgāztuve. Bet vai tāpēc jānoskumst?
Jo māksla un atkritumi taču iet roku rokā ne tikai Fransisko de Paharo streetwise akcionismā, sociālajos tīklos, televīzijas “šovos” un globālajā politikā, bet arī gluži akadēmiskās izstāžu zālēs, baltajos kubos, greznos hoteļos u.tml. Tā pavisam nesen – pagājušajā mēnesī – itāļu laikrakstā Il Mattino lasījām, ka Bari pilsētas viesnīcā Murat sarīkotajā laikmetīgās mākslas izstādē Display Mediating Landscape gadījās tā: apkopēja kādu no mākslas darbiem, kas bija izgatavots no kartona, papīra un zemē izmētātiem cepumu gabaliņiem, noturēja par atkritumiem un atdeva sanitārā dienesta vīriem, kas nodarbojas ar atkritumu savākšanu un šķirošanu. Apkopējas priekšnieks no apkopšanas firmas Chiarissima Lorenci Roka skaidroja, ka apkopēja ir ļoti rūpīga un kārtīga. Bari municipalitātes ierēdnis Antonio Marija Vasile publiski atvainojās, izteica nožēlu un visiem, kam tas rūp, paskaidroja, ka mākslas darba vērtību (kādus 10 tūkstošus eiro) apkopšanas firma segs no savas apdrošināšanas.
