BLOGI  
Vents Vīnbergs. Foto: Didzis Grodzs

Vecā sētnieka piedzīvojums 3

Vents Vīnbergs, arhitektūras kritiķis
25/09/2011 

Virsraksts ņemts no pravietiskas 1985. gada padomju Latvijas leļļu multenes (ja kas, var atrast arī youtube.com), kurā vecs sētnieks nosapņo, kā no atkritumiem dzimis godzilla atriebjas publiskās vides piesārņotājiem. Aurorai Rubinšteinai, vienai no visjaudīgākajām šodienas Latvijas kultūras kritiķēm, ir teorija, ka pastāv kāda dēmoniska ekosazvērestība, kas, diskreditējot mākslu un neļaujot tai tuvoties patiesībai, piespēlē māksliniekiem atkritumus bezgalīgai reciklēšanai.


Kadrs no multenes "Vecā sētnieka piedzīvojums"

Atsaucos ielūgumam šeit blogot un uzreiz kritu panikā, jo bez tā, ko kultūras plāksnē piedāvā darbs un pārstāsta draugi, neko citu sen nebiju apmeklējis. Aktuālā māksla manos plauktos laikam ir vismazāk pārstāvēta, jo kādas senas privātas drāmas dēļ (ko terapijas nolūkā ilgstoši uzdodu par performanci) man no aktuālajiem māksliniekiem ir mazliet bail.

Manu rūpīgi kopto, ar gādību un ieinteresētību iekārtoto virtuālo telpu, kur vienā plauktā ir glīti sarindoti svarīgo kultūras profilu tviterprofili, citā – pie atklāšanu vīniem satiktu noderīgu kontaktu feisbuka konti, mapes ar grāmatzīmēm un tā tālāk, septembrī pēkšņi dubļu nobrukuma veidā pārpludināja agresīvi, viens otru pārkliedzoši atgādinājumi piedalīties, bet virs tiem kā spindzoša virsskaņa karājās neobligātuma sajūta. Kamēr nocīnījos dzēsdams, bloķēdams un citādi kārtodams visu atkal tam paredzētajās vietās, septembris pagāja un aicinājumi beidzās.

Aizgāju noguris uz birojnīcu atvadīties no aizbraucošās klasesbiedres, tur par šito pasūdzējos “Nulles punkta” kuratorei Odrijai Fišerei, un nākamajā rītā viņa man bez trokšņa un retvītošanas sarīkoja individuālu savas izstādes apskati.

Laikmetīgā, sociāli interaktīvā māksla augošiem prātiem ir bīstama. Nepieredzējušas meitenes un zēni to pārprot, sāk dzert, neiet uz darbu un aizmirst izmazgāt matus, tāpēc rokas nost no lēnas un pamatīgas klasiskās mākslas vēstures apgūšanas skolās un pēc tam, pirms skriet pakaļ katram aktam pamestās rūpnīcās, nesaprotot kādas vēsturiskas sakritības dēļ tiem tur šobrīd ierādīta vieta. Jo, gadījās tā, ka nejaušais “Nulles punkts” man visu atkal uzplēsa – gan bailes, ka es neko nesaprotu, gan vecās bailes no māksliniekiem kā tādiem, gan spindzošo, kā jau teicu, neobligātuma sajūtu. Pajautāju Odrijai tieši, lai pasaka, kas ir vissvarīgākais, un uz to tad es arī koncentrētos. Bet māksla jau nav nekāds veikals, un ir saprotams, ka uz tādu jautājumu tā nevar atbildēt (lai gan bija pilnīgi lieki tā vietā meklēt baterijas Ķimeļa instalācijas austiņām, nedz arī gaismas slēdzi Litas Liepas rotējošajai bumbai ).

Tas nav parastās pāķa vai neiesvētītā ignorances pilnais stereotips, jo, ja ļausit turpināt, es nākamajos ierakstos izvērtīšu savu estētfašismu. Evelīna Deičmane, piemēram, ļoti labi ģērbjas un izskatās, bet kas tas tāds ir, kas tur pavirši sastiķēts “Nulles punkts”? Atkritumu godzilla (ceru, ka multeni noskatījāties, un vismaz man šķiet, ka tā nav tikai par eko) atriebsies par nevērību pret patiesību, un par augstprātību arī atriebsies. Būs slikti un nāksies izģērbties kā Katrīnai Neiburgai, lai attaisnotos (to es arī sev atgādinu, ja ļausiet turpināt).

Kalniņa Guna - 30.09.2011 08:48
Nepiedodami labi uzrakstīts. Kur ir Aurora Rubinšteina?
andris grinbergs - 27.09.2011 09:46
nu vent - un kur turpinajums- tur jau to meslu vel tik daudz
vizma gaisotne - 25.09.2011 23:45
Nu, Vent, ja tev nav ko teikt, tad būtu labāk atturējies šo blogu aizsākt. Tikai skaisti vārdu savirknējumi un nekas vairāk.