Foto

Blogs no Stokholmas: “Mēs spēlējam mašīnas un mašīnas spēlē mūs”*

Kristiāna Kārkliņa
06/02/2014  

Līdz 27. aprīlim Stokholmas Moderna Museet skatāma vērienīga izstāde Dance Machines – From Léger to Kraftwerk, kas no jauna aktualizē mehānikas estētikas tēmu

Aizraušanās ar mašinēriju, industrializāciju un mākslīgo intelektu 20. gadsimta laikā veido laikmeta vaibstus, ko ievada futūristu radikālā industrializētās un mehanizētās sabiedrības glorifikācija. Izstādes veidotāji ļauj ieraudzīt šo elementu nozīmes attīstību dažādu mākslinieku daiļradē un mākslas stilu kontekstā līdz pat gadsimta beigām.

Blakus telpās atstājot Raušenbergu un Kleinu, ceļojumu cauri ekspozīcijai sāku ar stundu garo Kraftwerk instalāciju The Catalogue. 1 2 3 4 5 6 7 8, ko veido apvienības radītā mūzika un vizualizācijas. Instalācija ir pārvērsta 3D projekcijā, kas ir visai pierasts tehnoloģisks risinājums, ja vien apbrīnojama nešķistu tā augstā kvalitāte.

Piektdienas pusdienlaikā pārsteidzoši pilnajā zālē sanākušie dažāda gada gājuma apmeklētāji, sākot no jauniešiem, kas par notiekoši ziņo Twitter vietnē, beidzot ar senioriem – visi šūpojas vai piesit kāju mūzikas ritmā, brīžiem dungojot līdzi, it kā piekrītot savai robotiskajai izcelsmei.

Kraftwerk kā elektroniskās mūzikas fenomens parādījās 70. gadu sākumā, kad Eiropas kultūru bija pāršalcis kārtējais mehanizācijas, tehnoloģiju un kosmosa vilnis, kas līdzās pirmajam ceļojumam izplatījumā televīzijas skatītājus iepazīstināja ar Džīna Rodenberija leģendāro Star Trek.

Masu kultūrā līdz šim vairākkārt izspēlēti scenāriji, kuros mašīna pārvar subordinētā statusu. Kraftwerk instalācija, kas 2013. gada sākumā tika demonstrēta arī Londonas Tate Modern, pārstāv harmonisku līdzāspastāvēšanas ideju, saliedējot cilvēcisko un mehānisko vienotā Man-machine būtnē.

Izstādei atvēlētajās telpās vēl bez iespaidīgā Kratfwerk darba apskatāmi tādu mākslinieku kā Mena Reja (Man Ray), Maksa Ernsta (Max Ernst), Aleksandra Kaldera (Alexander Calder) un citu veikumi, iekļaujot arī nelielu Gustava Kluča fotokolāžu, kas veidota kā ilustrācija V. Gornija grāmatai PETJAŠ (1926). Nozīmīga loma atvēlēta Fernānam Ležē (Fernand Léger), kurš šīs ekspozīcijas ietvaros vērtēts kā viens no būtiskākajiem mehāniskās estētikas ievadītājiem; viņš arī filmas Ballet Mécanique (1923–1924) un slavenā citāta “itāļu renesanse ir mākslinieciskās dekadences laiks” autors. Precizitātes labad jāatzīmē, ka Ležē glezniecībā tā sauktais “mehāniskais periods” iesākās 20. gadsimta 20. gados, savukārt, futūrisma pirmā deklarācija publikāciju piedzīvoja jau 1909. gadā.


 1 2 3 4 5 6 7 8, Autobahn, 2013. © Copyright Kraftwerk, 2013

Futūrisma mākslinieki mašinēriju saņēma kā Mesiju, kas iemiesoja šim mākslas stilam tik būtiskos terminus kā jaunība, ātrums, tehnoloģija, pilsēta, kustība, karš utt. Kā uzskata futūrisma pētniece Silvija Mārtina (Sylvia Martin), dinamika un vienlaicība ir virzienam īpaši nozīmīgi termini, kuri futūrisma kontekstā nav nošķirami. Turpretī futūristu “Samotrākes Nīke” – mašīna un mehānisms pret karu noskaņotajiem dadaisma pārstāvjiem nozīmēja pavisam ko citu – galēju iracionalitāti, tajā projicējot kara postu un sabiedrības pagrimumu, tādējādi padarot aizvien straujāko mehanizāciju par savu antagonistu.

Iespaidīga šķiet izstādes daudzveidība; tajā apvienoti dažādu mākslinieku dažādos periodos un atšķirīgās tehnikās veidoti darbi, kas izvietoti pavisam cieši līdzās, taču ekspozīcijas iekārtojums nevienā brīdī netraucē kādu no darbiem uztvert, tieši pretēji – līdzīgi pulkstenim tikšķošais Kaldera objekts “Baltais rāmis” līdzās Fransisa Pikabijas (Francis Picabia) “Transformācijām” palīdz iecelt fotogrāfiju rindas reālā laikā un aplūkot gandrīz kā video montāžu.

Uzmanību īpaši saistīja zāles vidū izveidotais nelielais, diviem skatītajiem piemērotais kinoteātris, kurā bija iespējams vērot Čārlija Čaplina (Charlie Chaplin) cīņu ar moderno un industrializēto pasauli viņa ietekmīgajā filmā Modern Times (1936), kas lieliski iekļāvās izstādes konceptuālajos rāmjos, īpaši izceļot etīdi ar ēdināšanas mašīnu. Šarmanti neveiklais vīriņš, kurš mēģina atrast veidu, kā pastāvēt jaunajā, mehanizācijas laikmetā, labi ilustrē 30. gadu “lielās depresijas” noskaņu, humoristiski pasniedzot sabiedrībā valdošo vispārējo apjukumu.

Izstāde ved skatītāju cauri dažādai izpratnei par industriālo, mehānisko, mākslīgo un pretēji bieži dzirdētām negatīvām piezīmēm par pārlieku lielo tehnoloģijas ietekmi uz mūsdienu sabiedrību – liek apsvērt iespējas, kādas tā piedāvā ne tikai ienesīga biznesa, bet arī pašrealizācijas ziņā, par piemēru ņemot ne vien nebeidzamo tehnoloģijas un mākslas sintēzi, bet arī tādus utopiskus sabiedrības funkciju uzlabošanas vīzijas kā Žaka Fresko (Jacque Fresco) The Venus project

* Komentējot attiecības starp cilvēku un mašīnu, viens no Kraftwerk dalībniekiem Ralfs Huters (Hütter) ir teicis: “It feels good to be part of the machine. It is a liberating feeling. For one thing because I, as an individual, take a back seat. We play the machines, and the machines play us.”

www.modernamuseet.se