BLOGI  
Jenny Hval

Videotēka kopā ar Gosh Snobo. 2. sērija 0

Gosh Snobo
04/11/2013 

Gosh Snobo – dedzīgs melomāns, nesenā pagātnē DJ un radiovadītājs, mazliet senākā – vairāku Latvijas mūzikas dzīvē nozīmīgu projektu līderis. Viņa iemīļotākā nodarbe ir dalīties mūzikā, propagandēt un stāstīt par to. Katru mēnesi viņš iepazīstinās Arterritory.com lasītājus ar, viņaprāt, interesantākajiem savdabīgāko mūsdienu mūziķu videoierakstiem.

Jenny Hval: smilšu atkailinātās instinktīvais blūzs

Atzīšos uzreiz, ka norvēģiete Jenny Hval (Jennija Vala) pieder tai ekskluzīvajai muzikālo feju kategorijai, kuras liek man pilnībā izkust un kuru dēļ es, iespējams, būtu gatavs nogalināt (varbūt pat palūgt autogrāfu). Un pat šajā kategorijā Jennijai ir īpaša vieta. Runa nav tikai par neierobežotu balss pārvaldīšanu – dažkārt vienas dziesmas laikā Jennija no maigas murrāšanas pāriet uz zosādu uzdzenošu falsetu, no tonālām skaņām (ar diapazonu līdz pat ultraskaņai) līdz atonāliem kliedzieniem un čukstiem, no verbalizācijas līdz glosolālijai, no formālas dzejas līdz abstraktai spēlei ar vārdiem; viņa iesaistās dialogā ar diktofonu vai aifonu, izmanto dažādus efektus vai vienkārši dzied tīrā, skanīgā, dvēseli ielīksmojošā balsī. Runa nav tikai par muzikālās paletes daudzveidību – ar savu vārdu Jenny Hval (trio sastāvā) spēlē ekspresīvu psihodēlisko frīroku; iepriekš ar nosaukumu Rockettothesky viņa izpildīja ēterisko indīpopu un sintīpopu; savukārt duetā ar Hovardu Voldenu, sava pamatsastāva ģitāristu, kā Nude On Sand viņi rada ko tādu, ko varētu mēģināt raksturot kā akustisko, brīvi improvizēto, totāli dekonstruēto blūzfolku ar melodeklamācijas elementiem (zinātājiem: iztēlojieties Dereka Beilija un Mereditas Monkas duetu; lai gan pati Jennija par iedvesmas avotu  min Daiamandu Galasu). Papildus tam Jennija rada muzikālas instalācijas un performances, kas balansē uz robežšķirtnes starp dzeju un skaņu mākslu, publicējas presē, ir izdevusi divas grāmatas, ir studējusi literatūru divās universitātēs (ne velti viņas teksti veidoti konceptuāli un ir svarīgi izpratnei).

Un tomēr manī pilnīgu pielūgsmi rada viņas pārpasaulīgais miers, noslēpumainā atsvešinātība, budista cienīga koncentrēta stāja, ar kādu Jennija palaiž tautā savus vokālos rituālus. Būtu jūs redzējuši, kā viņa, uzstājoties Anglikāņu baznīcā “Skaņu mežā 2012” vēsā mierā atlaiž asprātīgus jociņus, kamēr pauzēs abi ar kolēģi uzskaņo ģitāras; un to viņi dara gandrīz pirms katras dziesmas un dažreiz pat tās laikā. Kā – jūs nebijāt uz Nude on Sand koncertu Rīgā?! Ļoti žēl… Personīgi man tā bija labākā pusstunda visa festivāla laikā. Par laimi, te var līdzēt: nesen jūtūbē uzdūros Nude on Sand uzstāšanās ierakstam Stambulā sērijā Expeditions in Sound and Music pagājušā gada decembrī. Šis ieraksts ir Rīgā skanējušās programmas papildinātā versija – beigās Jennija un Hovards akustiski izpilda pāris dziesmu no pamatprojekta, arī rituālo, elpu aizraujošo Blood Flight, kas jums noteikti jānoskatās arī elektriskajā versijā.

Ceru, ka šī neapšaubāmi savdabīgā mūzika jūs neatgrūdīs. Manām ausīm tā skan kā dzenbudistu koāns, kas iedzen tevi stūrī. Kad tev trūkst vārdu, lai raksturotu situāciju, iezīmētu rāmjus vai uzliktu punktu uz “i” – un tu vienkārši baudi šo bezsvara stāvokļa mirkli, iespēju kaut uz brīdi pārstāt kontrolēt situāciju. Vai kā svešā mēlē teikta klusa lūgšana, kura gribot negribot ir jāuzklausa – nenosodot, nepiedod, pat nesaprotot. Vienkārši līdzdzīvojot. 

Jennija Vala stāsta par projektu Nude on Sand. 

Orla Wren: laika vizuāli elektroakustiska apturēšana ar skaistumu un mīlestību

Orla Wren – projekts, ko radījis jau dzīvi pabaudījis anglis vārdā Tui (uzvārdu viņš nemin); ar drediem, bārdu un nomadnieka dzīvesveidu – jau desmit gadus dienišķo iztiku viņš pelna, Skotijas un dažkārt citu pasaules daļu pilsētu ielās pārdodot paša gatavotas oriģinālas fotokolāžas. Viņa elektroakustiskajai mūzikai, saaustai no datorā mikroskopiski apstrādātām melodijām vai vienkārši no skaņām, ko rada visdažādākie instrumenti, kādi vien nonāk viņa rokās, – stīgu, pūšamie, taustiņinstrumenti, perkusijas, leijerkastes, dziedošie Tibetas kausi utt. –, kā arī no uzaicināto mākslinieku – lielākoties tuvu draugu vai talantīgu personību, kurus Tui satiek savā ceļā, – vokālajām un instrumentālajām partijām, piemīt reti sastopamā intimitāte, miers un skaistums bez gaudulīgas sentimentalitātes (lai arī viņa albums The One Two Bird And The Half Horse mani noved līdz asarām). Augustā iznāca viņa ilgi gaidītais albums Book Of The Folded Forest, kura noformējums ir visizsmalcinātākā kolekcionāra sapnis visās izpausmēs: lieliski salokāmi dubultdisku vāciņi; kanādiešu mākslinieka Urban9 kvalitatīvi fantastiska izpildījuma vizuālie tēli; atklātnes ar kolāžām no senām fotogrāfijām un tajās smalki integrētām ģeometriskām figūrām, kodētiem tekstuāliem vēstījumiem un grafiskām nepilnībām, kas kopumā lieliski raksturo Orla Wren mūziku. Un pilnai laimei – DVD ar dažādu autoru filmām septiņiem albuma trekiem, no kuriem gribu izcelt divus.

The Words Under The Wood (filmas autors – Lumacell jeb Robert Shaw) es nosauktu ne vien par gada (pat nesagaidot tā beigas) nozīmīgāko audiovizuālo sasniegumu, bet arī par vienu no visu laiku skaistākajiem “videoklipiem“, ko man nācies redzēt (mēle tikai ar lielu piepūli ceļas par “videoklipu“ nodēvēt šo īso, bet no operatora un montāžas darba viedokļa izsmalcināto filmu). Balss, teksts un ģitāra – Paddy Mann no austrāliešu grupas Grand Salvo

Four Feathers Few (autors – Joey Bania) ar ultra palēninātiem kadriem burtiskā nozīmē aptur laiku, uz septiņām minūtēm izraujot jūs no šodienas ārprātīgā ritma un ievedot “klusā prāta” mikropasaulē, palīdzot koncentrēties uz vissīkākajām skaņas auduma detaļām. Veiksmīgākai nulles pārejai “zemtelpā” – šo video ieteicams skatīties HD versijā daudz maz pieklājīgas kvalitātes monitorā un ar austiņām.

Sīkāka informācija par autoriem un visas filmas – oficiālajā mājaslapā orlawren.eu

Postskripta vietā gribu jūs lūgt noskatīties lielisko multfilmu par dziesmu The Fish And The Doll no iepriekšējā albuma, kas ir Rimas Steinsas (Rima Staines) piņķerīgā darba auglis. Viņa pati par sevi ir interesanta māksliniece, mūziķe, pētniece un visdažādāko darbu pratēja, un tieši viņai Orla Wren ir veltījis jauno albumu. Šķiet, es neesmu redzējis aizkustinošāku, kompaktāku un tajā paša laikā precīzāku ilustrāciju visiem zināmajam (bet tāpēc ne vieglāk izpildāmajam) teicienam: “Mīlēt nozīmē dot.”

Mistiskais ciems Kwala

Tās ir vēl vienas skaņas un bildes dzīres, tomēr – pavisam citādas. No kinematogrāfijas viedokļa 50 minūšu ilgais audiovizuālais albums Cosmic Village (“Kosmiskais ciems”) drīzāk varētu šķist interesants savas mistiski fantasmagoriskās B-movie estētikas dēļ. Videomākslinieks Jakobs Viljams diezgan vienkāršiem līdzekļiem (naiva simbolika, krāsu filtri, minimāla grafika, neprofesionāla aktierspēle) radījis ironiski utopisku kontrapunktu skaņuceliņam, kurš gan ir tāls no primitīvisma. Mūzika pieder jauna amerikāņa Kwala (īstajā vārdā Joshua Gasaway) spalvai – viņš ir viens no mazāk zināmajiem, bet, manuprāt, viens no interesantākajiem producentiem, kas strādā jomā, ko nosacīti varētu dēvēt par ambient garage/chillwave. Atšķirībā no daudziem saviem kolēģiem Kvalam, šķiet, ir plašāks redzesloks, kas sniedzas pāri postdaba/tustepa un instrumentālā hiphopa rāmjiem. Raksturīgākās nosaukto žanru preču zīmes (lauztie, klūpošie ritmi; mainītu tonalitāšu kā no aizsaules nākošie vokāli griezieni; īpaši dziļais bass) laiku pa laikam pavīd, bet biežāk Kwala klejo pa retrofutūristisko sintezatoru ambientu ar kosmiskās ēras easy listening atskaņām.

Citiem vārdiem sakot, tas ir cienījams “konkrētā brīža mūzikas” piemērs, ieteicams gan zinātkārīgiem melomāniem, gan vienkārši – lai radītu patīkamu fonu jūsu mājās (godīgi sakot, uzmanīgi sekot sižetam nav īpašas nepieciešamības).

Turklāt filmu var noskatīties un lejuplādēt HD par baltu velti. Interesantā laikā dzīvojam… Lielākā daļa treku, kas izmantota filmā, vēl nav izlaisti, un tiem pat nosaukuma vēl nav, tomēr daži ir iekļauti īsā digitālajā ripulī Kwala, kuru arī bez maksas (vai pēc principa “cik gribi, tik maksā”) var lejuplādēt vietnē bandcamp. Uzmanību pelna arī īsā Kvalas relīze Luminous Things futūristisko ritmu izdevēju flagmaņa Finest Ego/Project Mooncircle mājaslapā.

 

(Ne īpaši ) jaukais un maigais huligāns King Krule

Mani draugi man bieži saka, ka es laikam esmu “dzirdējis visu”. Hā! Ja tā būtu! Es pat savulaik pamanījos nogulēt un palaist garām šo puisi – King Krule (īstajā vārdā Archy Marshall). Turklāt pa ausu galam biju dzirdējis un pēc dažu sekunžu viņa koncerta paskatīšanās gandrīz jau pieskaitīju to pie zaļknābjiem–amatieriem un svītroju no saviem sarakstiem. Lai gan vecuma, un vēl jo vairāk – ārienes, ziņā puisis patiešām ir maigs (tagad viņam ir tikai 19, minētā Portrait in Black and Blue izpildīšanas laikā Bruklinas koncertā viņam bija 17, lai gan varētu dot kādus 13) – mūzikas autora talanta, gaumes un mākslinieciskā skatījuma viņam pietiek vairākiem gadiem uz priekšu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka dziesmu projekts King Krule – nav vienīgais, papildus tam Ārčijs rada lielisku hiphopu kā DJ JD Sports un Edgar The Beatmaker, dīdžejo, ir ieskaņojis divas dziesmas (labākās) jaunajā Mount Kimbie (skatiet oficiālo video Mount Kimbie "You Took Your Time") albumā un veido bāzes trekus pazīstamiem reperiem.

Brīnumbērna iezīmes izpaužas ne tikai puiša agri nobriedušajā huligāniskajā balsī un muzikālajā auglīgumā (lai arī debijas albums 6 Feet Beneath the Moon iznāca šīgada 24. augustā – tieši Ārčija dzimšanas dienā –, pirms tā bija gan EP un muzikālas relīzes internetā, gan koncerti, jau pieminētie papilddarbi un sadarbības projekti). Brīnumbērna iezīmes izpaužas arī savam vecumam diezgan labajā muzikālajā izglītībā – viņš saprot drēbi džezā, blūzā, afrobītā, hiphopā, klasiskajā un mūsdienu basa mūzikā. Albums lielā mērā ir balstīts uz džeza sempliem (šai nodarbei Ārčijs ar aizrautību nododas kā DJ JD Sports), turklāt puisis daudz eksperimentējis studijā ar seniem instrumentiem un efektoriem – lenšu un citiem oldskūla reverberatoriem, feizeriem Moog, klasiskajām elektriskajām ērģelēm, lai iegūtu šo nobružāto daba skaņu. Bet pamatā tā ir ārkārtīgi ņammīgi skanoša ģitāras popmūzika ar stipru 50. un 60 gadu džeza un blūza piegaršu, kas nereti pāriet uz triphopa ritmiem. Publikācijas tapšanas brīdī oficiālajā mājas lapā vēl bija noklausāms viss albums. Turklāt – lielisks koncepts! – katru dziesmu pavadīja translācija no novērošanas kamerām Londonas ielās.

CocoRosie – attinam lenti atpakaļ

Vasarā Rīgā viesojās māsiņas Bjanka un Sjerra Kasadijas (Bianca and Sierra Casady) jeb CocoRosie. Lai arī pēdējā laikā mana sajūsma par viņu daiļradi mazliet ir noplakusi un māsu jaunākais albums Tales of A Grass Widow neaizkustināja nemaz, neiet uz koncertu nedrīkstēju – vai nu lai netīšām nepalaistu garām burvību, vai gūtu faktisku apstiprinājumu savām bažām. Secinājums: lieliskās diletantes, kas rādīja mazus, burvīgus brīnumus vannas istabā, izmantojot bērnu rotaļlietas, diktofonu un lētus instrumentus un savas atšķirīgās, bet klausītājiem sajūsmas skudriņas uzdzenošās balsis, izaugušas par popzvaigznēm. Skudriņas gan reizēm vēl pārskrien (Sjerras mecosoprāns ir nemainīgi lielisks, un Bjankas murrāšana falsetā pilnībā pārņem savā varā). Kā nekad valdzinošs bija bītbokseris Tez; manuprrāt, viņa solonumurs ir labākais, kas notika koncertā. Pārējais...

Neteikšu, ka pilnīga vilšanās, bet brīnuma nebija. Jaunās dziesmas viennozīmīgi ir vājākas par vecajām (jaunie aranžējumi, manuprāt, arī nenostrādāja). Materiāla no agrīnās daiļrades (pirmajiem diviem diskiem) vispār nebija. Tomēr galvenais – nebija jaunrades sajūtas, mūsu acupriekšā dzimstošas stūrainas, nepiefrizētas, bet dvēseli nepārprotami uzrunājošas mūzikas dzīvīguma, patiesuma un skaistuma. Bija kvalitatīva popmūzika, brīžiem laba, bet brīžiem gandrīz shematiska.

Bet 45 minūšu garajā, tikai pirms gada uzņemtajā vācu telekanāla ZDF koncertfilmā tieši dzīvīgums un mūzikas dzimšana skatītāju acupriekšā mani sajūsmināja un turpina sajūsmināt joprojām. Iespējams, indiešu tautas mūziķu grupas Rajastan Roots klātbūtnes dēļ – viņi kļūst par savdabīgu maģisku katalizatoru, kas paceļ šīs vienkāršās dziesmas īpašā līmenī... Lai gan – no otras puses, man radās iespaids, ka ikviena dalībnieka ieguldījums šajās studiju sesijās ir nozīmīgs gan no muzikālā, gan enerģētiskā viedokļa. Tieši tāpēc ir ļoti patīkami, ka filmā katram mūziķim tiek dots vārds, lai arī pavisam īsi. Tā ka – ja nebijāt vasaras koncertā, noskatieties šo filmu un nekaisiet sev pelnus uz galvas; ja bijāt – noskatieties un salīdziniet. Man ir interesanti, ko jūs teiksiet. 

Saistītie ieraksti:
Gosh Snobo videotēka. 1. sērija