BLOGI  
Long Arm vs. Ruslans Gadžimuradovs

Gosh Snobo videotēka. 1. sērija 0

Gosh Snobo
20/10/2013 

Gosh Snobo – dedzīgs melomāns, nesenā pagātnē DJ un radiovadītājs, mazliet senākā – vairāku Latvijas mūzikas dzīvē nozīmīgu projektu līderis. Viņa iemīļotākā nodarbe ir dalīties mūzikā, propagandēt un stāstīt par to. Katru mēnesi viņš iepazīstinās Arterritory.com lasītājus ar, viņaprāt, interesantākajiem savdabīgāko mūsdienu mūziķu videoierakstiem.  

Leonora Bulanžē (Léonore Boulanger)

Jauna franču dziedātāja, kas mani pilnībā apbūra ar savu noslēpumaino, mazliet atsvešināto šarmu un muzikālo brīvību. Viņa dzied franču, vācu un izdomātā valodā; interesējas par afrikāņu folkloru un franču impresionismu; viņas dziesmām bieži vien nav skaidri izteiktas struktūras, dažkārt tiek izmantoti sarežģīti apjomi un negaidītas harmoniju pārejas; pavadsastāva mūziķi meistarīgi balansē starp avangardisku inprovizāciju, gandrīz teatrālu uzvedumu un smalki pārdomātu akompanementu, bet pati Leonora – starp maigi melodisku dziedāšanu un frīfolkam raksturīgu, nešablonisku, bet kontrolējamu ekspresiju. Interesanti, ka vēl pirms pāris gadiem meitene gāja tradicionālo franču folka ceļu, bet, acīmredzot satikusi  īstos cilvēkus, nogriezusies uz mazāk iemītām un tāpēc daudz interesantākām takām – atšķirība starp viņas 2010. gada un 2013. gada (Square Ouh La La) albumiem attāli atgādina Rain Dogs vai Swordfishtrombones atšķirību no iepriekšējiem Toma Veitsa ierakstiem. Principā pašlaik Leonora man ir galvenais 2013. gada atklājums.

Vinsenta Mūna filmā (projekta La Blogotheque īstenotājs) Petites Planètes (Mazās planētas) parādīta melodiskākā, rezervētākā Leonoras puse (neliels 15 minūšu koncerts romantiskā gaisotnē ziedošā Parīzes parkā). 

Savukārt 17 minūšu filmā studijai Clouds Hill (tajā iznācis viņas jaunākais disks) – lenti uzņēmis cits pastāvīgais Blogotēkas līdzstrādnieks Colin Solal Cardo, brīnišķīgo klipu My Brightest Diamond, Tenniscoats, Lianne La Havas, Jamie Lidell un daudzu citu autors – ir vairāk ekspresijas, perkusiju, eksperimentu ar formu, ritmu un harmonijām.


Mermonte aptur pasaules galu

Pakavējoties uz Blogotēkas viļņa, uzlādēsimies ar pozitīvajām vibrācijām, ko radījuši arī francūži – desmit cilvēku vienība Mermonte, kas paredzamā pasaules gala priekšvakarā (20.12.12.) kopā ar Blogotēkas komandu pavadīja dienu senā dzimtas īpašumā skaistā vietā Bretaņā, jūras krastā. Pēc noskaņas 11 minūšu filma, kas satur divas dziesmas (viena tiek izpildīta mājas dārzā, otra bēguma laikā ostā, kur mūziķiem visapkārt smiltīs redzamas zvejnieku laivas), ir tuvas tām senajām Blogotēkas skicēm, kuras Vinsents Mūns veidoja, pavadot dienu kopā ar mūziķiem un filmējot viņus tādus, kādi tie ir dzīvē, ne tikai viņu mūziku vien. Tieši tāpēc šajā filmiņā mūzika sākas ar trešo minūti; pirms tam vērojam, kā jaunieši brauc, ierodas mājā, izkrāmējas, atver logu, pastaigājas dārzā un jokojas, uzstādot instrumentus... Bet tehniski tas ir pavisam cits līmenis – vienas digitālās kameras vietā ar mūsu laikam pieticīgu izšķirtspēju un skaņu no iebūvētā mikrofona šis ieraksts acīmredzot noticis ar personiskajiem radiomikrofoniem; rezultātā iegūstot neparasti skaistas dabas fonā radītu brīnumainu dzīva izpildījuma sinerģiju ar kristāltīru studijas kvalitātes skanējumu, kurā dzirdama katra nianse. Tieši šis apvienojums kopā ar vienkāršas un jaukas mūzikas burvību piesaistīja manu uzmanību šai lentei.  Savukārt filmas veidotāji pieļauj, ka šīs vibrācijas sasildīja ziemas dienas gaisu un apturēja pasaules galu.


Džeimsa Bleika koncerti

Kopš nesena laika noteiktās aprindās kļuvis moderni zākāt Džeimsu Bleiku – tā teikt, nu  galīgi popsīgs palicis; jau pieriebušās viņa garlaicīgās rulādes; negrib, pagāns, atgriezties pie savu agrīno ierakstu revolucionārā postdabstepa, tā vietā braukā pa pasauli ar savām dziesmām un nepārliecinošajām dzīvā instrumentālā materiāla interpretācijām. Kādu laiku es arī tā domāju, ar piesardzību gaidīdams jauno albumu un sekojošo atsauksmju jezgu ap to. Bažas izrādījās nepamatotas. Pārsteidzošā kārtā Overgrown ir daudz spēcīgāks par debijas albumu – kompozīcijas ir rūpīgi izstrādātas, noskaņas pietiekami daudzveidīgas. Ja debijas ripulī līdzās spēcīgām kompozīcijām bija arī tādas pusgatavas vai visā trekā vienu ideju ekspluatējošas dziesmas, tad jaunajā albumā vāju lietu gandrīz nemaz nav.

Atbalstot Bleiku, viņa biedri (kuru vidū ir kautrīgais ģitārists un basa taustiņnieks Robs Endrūzs (Rob Andrews), kas reizi pa reizei ar pseidonīmu Airhead ieskaņo augstākās raudzes eksperimentālo postdabstepu) devušies pasaules koncertturnejā. Ir pieejami diezgan daudzi ieraksti (gan uzstāšanās koncertos, gan dažādās studijās).  Man īpaši tīkams šķiet koncerts studijā KCRW – uzņemts ar statiskām kamerām, bez  skatuves gaismu uguņošanas un pūļa rēcieniem; Bleiks ērtā mājas džemperī  koncentrēti un precīzi izdzied un ciklē vokālās partijas trīs sintezatoru pavadījumā, savukārt bundzinieks un Airhead perfekti izpilda savu darbu, kā vienmēr palikdami ēnā. Ja slinkums vērot visu koncertu, var noskatīties labākās dziesmas Overgrown un Retrograde, – tas ir lielisks introvertās, minimālistiskās, smalkās neosoulmūzikas piemērs.

Alternatīvs intīms skatījums uz Bleiku un Co iegūstams KEXP studijas materiālā – skaisti kadri un kvalitatīva mūzika, tomēr pāris vietās Bleiks mazliet nolažo. Ja gribas gūt priekšstatu par kluba koncertu, noskatieties NPR Music Live (īpaši laba ir Limit To Your Love daba versija un jaudīgā Digital Lion) vai Live at Electronic Beats.

Laura Marling – live @ KEXP

Nekad neesmu bijis angļu folkdziedātājas Loras Marlingas cienītājs – zinu, ka ir tāda jaunkundze, kas tīri labi dzied, bet pilnībā varēju dzīvot bez viņas. Tomēr šis kamerpriekšnesums studijā KEXP mani nogāza gar zemi… Kāds miers, kāda pašcieņa un pašpietiekamība viņas balsī! Vispār nav ne mazākās pozas. Tāpat kā nav kosmētikas uz viņas sejas, nav arī emociju plūsmas – ne mutoļojošu, ne izskaitļotu,  pat ne rūpīgi slēptu jūtu. Lora dzied ar balsi, nevis mīmiku. Radās pat iespaids, ka viņa ir svētā. Komentārs no YouTube: “Pēc Loras balss šķiet, ka viņa ir nodzīvojusi tūkstoš gadu.” Bet viņai ir tikai 23, debijas albums Alas I Cannot Swim iznāca, kad viņai bija knapi 18...

Studijā KEXP tiek izpildītas dziesmas no Loras jaunā albuma Once I Was An Eagle, pirmās četras, kas veido vienotu kompozīciju, var noklausīties šeit  – tas ir arī skaņu celiņš īsfilmai When Brave Bird Saved (Lora to piemin intervijā). Pati filma, manuprāt, ir pavāja, toties sniedz iespēju noklausīties albuma spēcīgāko daļu. Šīs publikācijas tapšanas laikā bija pieejams viss albums laikraksta Guardian mājaslapā.

Un lai pilnībā izbaudītu Loras dievišķumu, noteikti noskatieties emocionālo 20 minūšu sesiju kameransambļa pavadījumā Abbey Road studijā 2011. gadā. Kad, sajūsmas pārņemti, sekosiet, kā pārlaicīgā varenībā vijas viņas dievišķās algebras pārbaudītās harmonijas, vēlreiz atcerieties, ka filmēšanas laikā dziedātājai ir 21 gads.

Poppy Ackroyd

Visa šā 2013. gada laikā brīžos, kad nepieciešams dvēseles miers, pasaules skaistuma un līdzsvara izjūta, man regulāri palīgā nāk angļu vijolniece un pianiste Popija Ekrauda (Poppy Ackroyd). Iespējams, kļūstu sentimentāls, bet varbūt patiešām mūzikai, kurai piemīt dziedinošas spējas, nav jābūt sarežģītai, šokējošai un provocējošai. Pēc būtības – tas, ko dara Popija (un savu mūziku viņa veido tikai no vijoles un klavieru skaņām – gan tieši nospēlētām,  gan semplētām un apstrādātām),   ir diezgan vienkārši un melodiski akurāti, bet... cik izsmalcināti! Un svarīgākais – nostrādā galvenais faktors, kam es ticu, – pārbaude ar laiku un daudzkārtēju noklausīšanos. Kā arī ar noskatīšanos un rādīšanu citiem: katras uzstāšanās reizē (pēdējos pāris gadus es gandrīz vairs neuzstājos kā tradicionāls audiodīdžejs, tā vietā rādot savus iecienītākos audioatradumus) pie manis nāca cilvēki un vaicāja, kas tā par brīnumainu jaunkundzi. Un ir jau arī – paskatieties, vai tad viņa nav lieliska? :)

Te daži viņas oficiālie klipi un dzīvā uzstāšanās. Ripulis Poppy Ackroyd Escapement iznācis izdevniecībā  Denovali, kur pēdējā laikā top diezgan daudz mani interesējošas mūzikas ierakstu, piemēram, albumi Greg Haines, Piano Interrupted, The Alvaret Ensemble.

Long Arm vs Ruslans Gadžimuradovs

Long Arm – ir Krievijas muzikanta Georgija Kotunova projekts. Viņš ir viens no spēcīgākajiem mūsdienu bīta mūzikas pārstāvjiem un viena no tās flagmaņiem – leibla Finest Ego zvaigzne (albumu The Branch pilnībā klausieties šeit). Long Arm zināmā mērā ir pieskaitāms pie tradicionālistiem, viņa kolāžas un ritmi atgādina izdevniecības Ninja Tune organiskos triphopus 90. gadu beigās, tomēr viņš tos izpilda meistarīgi un ar apskaužamu entuziasmu. Long Arm bieži uzstājas dzīvajā kopā ar fenomenālo bundzinieku Ruslanu Gadžimuradovu, viņi kopā sasnieguši satriecošus rezultātus cilvēka un mašīnas spēju robežu nolīdzināšanā. Kad šo meistaru uzstāšanās tiek papildināta ar radošu animāciju, iegūstam labāko “nākotnes mūzikas – šodien” paraugu. Jaunākais viņu daiļrades piemērs – dzīvā uzstāšanās radošajā telpā Тkači kultūras centrā Sanktpēterburgā. Iepriekšējais klips, trīs albuma treku studijas izpildījums vienā kompozīcijā studijā Gaļernaja 20 – ir manu videosetu hits, kas skatītājus ne reizi nav atstājis vienaldzīgus.

 

Turpinājums sekos...