BLOGI  
No izrādes “Serža efekts”

Serža maģija jeb Filipa Kena rosinātās pārdomas par mākslas spēku 0

Anna Iltnere
08/09/2013

Starptautiskā Jaunā teātra festivāla Homo Novus ietvaros 6. septembrī Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā notika Filipa Kena (Philippe Quesne) un Vivarium Studio izrāde “Serža efekts”. Šovakar, 8. septembrī, plkst. 20.00, festivālam noslēdzoties, turpat tiek rādīts viens no Kena jaunākajiem darbiem “Purva klubs”, kas ir urbāna pasaka par pēdējo kultūras institūciju pasaulē...

Man patika kā The New York Times pirms trim gadiem noraksturoja franču teātra režisora (pirms tam ilggadēja scenogrāfa un izstāžu iekārtotāja) Filipa Kena “Serža efektu” (2007): “Ja eksperimentālu izrādi varētu samīļot, tad tieši to gribētos izdarīt ar L’effet de Serge.”

Gribas piekrist; bet – kāpēc gan tā ir? Ne jau aiz žēluma. Kaut Seržs ir vientuļnieks-mākslinieks-izgudrotājs, viņam ir draugi, kas kļūst par uzticīgu publiku. Katru svētdienas pēcpusdienu nāk noskatīties kādu jaunu Serža triku, kurš ilgst ne ilgāk par vienu, divām vai trim minūtēm. Piemēram, sudrabota Volvo starmešu un dūmu šovs, kur lukturu mirgošana ir saskaņota ar skandās dārdošu Vāgnera “Valkīru lidojumu”. Vai kaste, zem kuras slēpjas radiovadāma automašīna (?) ar tai uzlipinātu brīnumsvecīti, un kas riņķo ap atnācēju Hendeļa skaņdarba ritmā. Vai spilgti zaļa lāzera šovs uz istabas sienas, kamēr skan Džona Keidža mūzika; turklāt to paveic mazs, parasts aparāts, kuru Seržs varētu būt iegādājies “Gerkens&Co” vai līdzīgā veikalā.


Foto no Homo Novus arhīva

Izrādi var nosaukt par meta-teātri. Tas ir teātris par teātri. Vai pat plašāk – par mākslinieku kā tādu, kurš uzstājas un pēcāk gaida komentāru. Ja viesis klusē, Seržs sāk uzdot līdz mugurkaulam mulsinošus jautājumus, pārvaicājot par konkrētām priekšnesuma detaļām (“Kā tev patika brīnumsvecīte? Un tas, ka objekts riņķoja? Tā patiesībā ir parasta kaste.”). Tad iedod jaku, parāda durvis un aicina uz citu svētdienu. Un pats paliek viens neomulīgi balti izgaismotajā telpā ar violetas krāsas paklāju. Apsēžas pie ping-ponga galda, dzer vīnu, grauž čipšus un kaut ko ķimerējas savā nodabā. Gudro nākamo priekšnesumu. Rutīnas un mazo ikdienas rituālu ieskauts, bet ne nomākts. 

Mani izsenis fascinējis kontrasts starp mākslas darba īpašo auru un tā aizkulišu sadzīviskumu. Kurā mirklī viss pārējais, kas ir apkārt, nokrīt kā priekškars, un atklājas mākslas darba pārlaiciskā teritorija. Kas vēl nupat bija naglu dzīšana sienā, plēves, troses, līmlentes, vadi, rekvizītu izkārtošana. “Serža efektā” mākslas darba aura tiek parādīta kā triks, mazs brīnums un negaidīts pārsteigums, kas iepriecina draugus.

Teātrī, starp citu, šī pāreja ir izteikti jūtama. Atnācēji čalo, pēdējo reizi tiek pārbaudīts feisbuks. Aizkulisēs tekalē tehniskie darbinieki un raizējas par kaut ko tik ikdienišķu kā elektrība vai tamlīdzīgi. Tad skaņa telefonos tiek izslēgta, gaismas zālē arī, un sākas izrāde. Kā mirklī pārkāpjot brīnuma slieksni. Labas izrādes gadījumā skatītājs saplūst ar to, ko redz; aktieri – ieaug tēlā. Visi ir brīnuma liecinieki. Mākslas brīnuma – nekaunēšos no banalitātes.

Alans Mūrs (Alan Moore, 1953), slavenais britu rakstnieks, kurš atzīts par vienu no labākajiem grafisko noveļu autoriem vēsturē, pavisam droši māksliniekus sauc par magiem, burvjiem. Viņš raksta: “Maģija tās agrākajā formā bieži tiek dēvēta par “mākslu”. Es ticu, ka tas ir domāts pavisam tieši. Uzskatu, ka maģija ir māksla un ka māksla, vai tā būtu rakstniecība, mūzika, tēlniecība, vai jelkāda cita forma – pavisam tiešā nozīmē ir maģija. Māksla – tāpat kā maģija – ir zinātne, kā manipulēt ar simboliem, vārdiem vai attēliem, lai mainītu apziņas stāvokli.” Starp citu arī Pablo Pikaso savulaik teica, ka gleznošana nav vis estētiska darbība, bet gan maģija – kā vidutājs, kas ļauj cilvēkam sadzīvot ar šo “dīvaino, ļauno pasauli”. 

Mūsdienās ar apburošu zvaigžņu putekļu auru ir apkaisīti vien “blokbāsteru” varoņi – kino, mūzikā, arī laikmetīgajā mākslā. Tas saistīts ar plašu popularitāti, mediju uzpumpēto slavu, gan jau arī ar kādu talanta šķipsnu un tā tālāk. Bet man ir sajūta, ka mākslai ir nodilusi maģiskā aura. Kopš līdz vēmienam bieži joprojām figurē citāti “Es arī tā varu.” Un kopš teju jebkurš var būt mākslinieks, ja vien sevi par tādu pasludina. Bet radīšanas process ir brīnums, tā ir maģija. Tālab ir tik svarīgi meklēt un atlasīt kultūras pērles, lai šo pārliecību nepazaudētu. Ir jāizmanto jebkura izdevība redzēt izcilus mākslas darbus – teātrī, glezniecībā, video mākslā, literatūrā, nu jebkur. 

Arī Alans Mūrs norāda uz sabiedrībā nelāgi mainījušos priekšstatu par mākslas un literatūras lomu. Tā lielā mērā tiekot uzlūkota vien kā izklaide, “ar kuru aizpildīt 20 minūtes vai pusstundu, gaidot, kad nomirsim. Bet tas nav mākslinieka darbs – dot auditorijai to, ko auditorija vēlas. Ja tā zinātu, ko vēlas, tā vairs nebūtu auditorija. Tad visi būtu mākslinieki.”

Interesanti, ka šobrīd publika pat ļoti alkst redzēt brīnumus – turklāt pieprasa tos uzreiz karotē. Varbūt tāpēc uzplaukumu piedzīvo ne tikai 3D kino, ar kuru nu tiek atklāts arī Venēcijas kino festivāls, bet arī laikmetīgais cirks. Tepat aizjūras kaimiņos – Helsinkos, 2011. gadā tika nodibināts CIRKO, kas mājo milzīgā agrākās spēkstacijas ēkā Suvilahti rajonā – ar misiju attīstīt somu cirku kā mākslas formu. Arī Rīgā šāda veida cirks ciemojas arvien biežāk. Tāpat, šķiet, ne bez iemesla tieši šovasar Vācijas izdevniecība Taschen laidusi klajā bagātīgi ilustrētu grāmatu Magic. 1400s–1950s – par iluzionistiem kopš viduslaikiem līdz pagājušā gadsimta vidum. Bet jūtubē un televīzijā ir virkne šovu, kur pa ielām staigā iluzionisti un šokē cilvēkus ar neizskaidrojamiem trikiem. Visi ir sajūsmā un gluži kā Serža viesi neskopojas ar tādām frāzēm kā “Nekad neko tādu nebiju redzējis...”; “Wow!”; “Neticami!” Tas viss ir lieliski; un arī mani fascinē, ka attāls paziņa joprojām nevienam nav izstāstījis, kā Deivids Koperfīlds savulaik Rīgā viņu dabūja no skatuves dēļiem uz zāles otru galu. To nedrīkstot stāstīt, un viņš nestāsta jau gadiem. Brīnums ir noslēpums un tālab dzīvs! Taču ne tikai tur, kur ir burvju nūjiņa vai akrobāti.

Kāpēc esmu priecīga, ka aizgāju uz “Serža efektu” un nevis uz kādu specefektiem pārsātinātu filmu par pasaules galu? Ne jau tāpēc, ka izvēlos augsto vai zemo kultūru, jo šāds dalījums patiesībā ir lieks. Bet tāpēc, ka filma visdrīzāk būtu likusi uz brīdi aizmirst dzīvi, kas pēc samta krēsla apmeklējuma aiz stūra tāpat atkal uzglūnētu. (Somu video māksliniece Eija Līsa-Ahtila nesen intervijā Arterritory.com to nosauca par “klubkrēsla terapiju”, kas šad un tad noder.) Tomēr Homo Novus izrāde – tieši pretēji – man lika atcerēties par dzīvi. Kāpēc mums tīk redzēt, kā mākslas darbā tiek atainots kaut kas pavisam cilvēcisks, ierasts, pat triviāls? Jo tad rutīnas ritenis acumirklī kļūst par ko īpašu. Māksla ir tā, kas atgādina, ka dzīvot – tas jau nav nekas parasts. Seržs to zina. Tas ir kas īpašs. 

Interviju ar Filipu Kenu Arterritory.com gaidiet jau drīzumā!

www.homonovus.lv