Andreja Levkina blogs: Platons pumpainā hitonā
Andrejs Levkins
19/07/2013
Šis ir stāsts nevis par izstādi, bet gan publikāciju savādā vietā – “Nogurušajā pandā”. Jāatzīst, es nezinu, kādas ir Bored Panda konotācijas angliskajā vidē, bet tādām noteikti ir jābūt. Jo vietnē ir precizēts, ka šis ir “vienīgais žurnāls pandām”. Tajā gan lielākoties stāstīts par datordizainu un dažādam lasītāju ne pārāk apgrūtinošām mākslām. Šajā konkrētajā gadījumā publicēts raksts, kas sākas ar vārdiem “pirms gada mēs pirmie uzrakstījām par Kailāra un Persani hipsteru skulptūrām, un, tā kā viņu jaunie darbi ir tikpat jautri, nevaram ļaut tiem palikt nepamanītiem”.
Franču fotogrāfs Leo Kailārs (Léo Caillard) un mākslinieks Aleksiss Persani (Alexis Persani) izdaiļo un aktualizē Luvras skulptūras, ietērpjot tās dažādās mūsdienīgās drēbēs. “Nogurusī panda” to klasificē šādi: “Līdztekus divu absolūti dažādu pasauļu laulībai, mākslinieki parāda arī milzīgās kultūras atšķirības, ko sabiedrība piedzīvojusi kopš šo skulptūru radīšanas.” Nekādu milzīgo kultūras pārmaiņu gan nav – šie akmens zeļļi un meitenes izskatās pilnīgi normāli. Nav nekādas stila disonanses.
Bet, ja stāsts ir par tehnoloģijām, tad – jā. Lūk, kāda ir metodika: vispirms tiek nofotografētas statujas, pēc tam – mākslinieku draugi un paziņas precīzi tajās pašās pozās un vajadzīgajās drēbēs. Tad tajās, izmantojot fotošopu un “Persani retušēšanas iemaņas” tiek ietērptas skulptūras. Normāli. Tikai vietnes veidotāji izdara vēl vienu savādu secinājumu: “Rezultāti ne tikai uzjautrina, bet arī parāda, cik lielā mērā apģērbs ietekmē to, kā cilvēku uztver apkārtējie.”
Viņas Majestāte Evidence vienmēr ir kopā ar mums – lai kā šis apģērbs arī ietekmētu. Iepriekšminētā frāze attiecināma arī uz mūžīgajiem meiteņu pūliņiem izrādīties it kā dažādos tēlos. Bet patiesībā viss ir otrādi: neviens ne par ko nepārvēršas. Par maz, ka konkrētajiem akmens personāžiem nomanīts apģērbs?
Bet nav nekāda pamata uzskatīt, ka šo skulptūru varoņi nevilktu tādas drēbes, kas viņiem tagad mugurā, – viss izskatās harmoniski. Kaut vai, piemēra pēc, uzģērbtu viņiem vateni vai virsnieka mundieri – labākajā gadījumā tā būtu ķircināšanās. Kāpēc hipsteru drēbes šķiet pilnīgi dabiskas? Tāpēc ka – jāpieņem – visas šīs statujas (to prototipi) piekopušas diezgan sibarītisku dzīvesveidu. Turklāt tā ir Francija, un ar fotošopu skulptūrām uzvilktās drēbes ir klimatam pilnībā piemērotas. Kur gan te milzīgais cilvēces kultūras ceļš un vēsturiskā atšķirība?
Taisnību sakot, projekts daudz neatšķiras no pašu hipsteru gājieniem ar instagramu aifonu ēras sākumā. (Krievijā šis pasākums bija ieguvis nosaukumu заебошить лук (no angļu look).) Tas nozīmē fočīties dažādās vietās un laikos, mainot drēbes un tēlu. Šajā gadījumā, protams, ir mazliet citādi, bet tik un tā atrakcionisms paliek. Neapšaubāmi – autori arī paši saprot savu vietu mākslā, precīzāk – tās nomalē. Viņi nepiedāvā koncepcijas, bet vienkārši no sirds uzjautrinās.
Viņi vispār ir jautrīši un fotošopa pārzinātāji. Vismaz Persani. Viņa vietnē tādu joku daudz. Pirms kāda laika diezgan lielus panākumus internetā piedzīvoja ūdens kritums.
Тā ka šī darbu sērija autoriem ir solis uz priekšu. Būtu spēruši vēl kādu un varbūt nonāktu arī līdz mākslai. Lai gan nav īsti skaidrs, kādam tieši šim solim jābūt. Tomēr ir jūtama robeža, pēc kuras tā māksla sāktos. Bet otrpus šai šķirtnei divus soļus no viņiem, tieši pretī, ir Minhenes arheologa Vincencа Brinkmanа stāsts.
Saskaņā ar smithsonianmag.com agrāk, lai uzzinātu, kā izskatījās grieķu dievi, vajadzēja doties uz Britu muzeja 18. zāli – tur atrodas Partenona marmora dārgumi. Tas saprotams katram: skulptūras ir baltas, gludas, lakoniskas. Bet tā bija agrāk. Tagad, lai redzētu, kā dievi patiešām izskatījās, jādodas uz Hārvarda universitāti, uz Brinkmana darbu izstādi Gods in Color: Painted Sculpture of Classical Antiquity. Viņš senos grieķus padarījis krāsainus.
Tolaik (2008. gadā) robeža starp mākslu un atrakciju vēl bija strikta un nebija attīstījusies koncepcija, ka art brut – ir tieši tas, kas vajadzīgs ne tikai masām, bet pilnīgi visiem. Tāpēc Brinkmana aktivitātes radīja pat zināmu šoku. Kā tad tā – mēs tā ticējām senajiem grieķiem, savai civilizācijai ar antīkām saknēm – baltai, tīrai, abstraktai un garīgai. Pat tie paši Luvras dievi taisīti, paturot prātā viendabīgi balto antīko senatni, bet pēkšņi mums piedāvā KO TĀDU. Patiesībā, no it kā domājošiem filozofiem labākajā gadījumā ir sanākusi rinda pie pirts, kurā vīri gaužas par slikto dzīvi.
Principā, tas patiešām kaut kā nojauc priekšstatus. Vai tad Platons un Aristotelis nemaz nevalkāja baltas drānas un tirgus placī nesludināja abstraktas vērtības? Rekonstrukcija, protams, tika uztverta kā kičs, tomēr arheologs ir vācietis, solīds zinātnieks. Pētījumi ir nopietni. Viņš nodarbojās ar šo tēmu gandrīz vai gadsimta ceturksni: ar jaudīgām spuldzēm un ultravioleto gaismu, un gandrīz vai ar rentgenu pētot, kā tieši bija krāsotas statujas. Bet tās bija krāsotas – jo krāsvielu daļiņas uz tām bija atrodamas: “Zaļā no malahīta, zilā – no azurīta, dzeltenā un okers – no arsēna savienojumiem, sarkanā no cinobra, melnā no dedzinātiem kauliem un vīna.” Šajā blogā ir vēl dažas rekonstrukcijas.
Un ko tad tas tagad nozīmē? Ka patiesībā nebija nekādas tīrās Senās Grieķijas, bet gan balagāns? Nu, patiesību sakot – ja ir demokrātija, kāpēc lai nebūtu balagāna? Jā, tas ir tāds mazliet graujošs moments – garīguma apdvestajiem un elitārajiem senajiem grieķiem, tāpat kā mums visiem, paticis raibums un visādi “hop-hop! La-la-la-la-la-lā”. Jā, tikai secinājums ir izvērstāks: viņi bija tādi paši, bet tas netraucēja domāt un radīt to, ko viņi ir radījuši. Arī tagad šeit kāds noteikti dara to pašu, par spīti pašreizējam fenšui. Un kāpēc gan Platons, piemēram, nevarētu būt gribējis nēsāt ko puķainu vai pumpainu?
