BLOGI  
Paul Horn/Lotte Lyon. No sērijas “Neufundland”. 2001

Andreja Levkina blogs: Tikai mākoņi, tikai pa skarbo! 0

Andrejs Levkins
12/06/2013

Vīnes Leopolda muzejā līdz 1. jūlijam atvērta izstāde Wolken. Welt des Flüchtigen, ko varētu tulkot kā “Mākoņi. Lidojošā pasaule”. Nosaukums vedina domāt, ka izstāde ir tematiska, un tā arī ir – ne mākslas darba bez kaut kā gaisīga. Tērners, Monē, Hodlers, Bekmanis, Rihters. Skatieties paši tekstam pievienotās ilustrācijas!

Viss šķiet tik mīlīgi – kā Ļermontova dzejas pantos (тучки небесные вечные странники) vai padomju laika mākslinieku skatu kartītēs ar Kremli vai kaķēniem. Tātad masu mākslas cienītājiem. Vai arī kā tematiskā pataloganatomu poēzijas vakarā “Dzeja par attiecībām” no cikla “Paaudzes”.

Tā ka no fakta, ka Wolken. Welt des Flüchtigen atrodas Vīnes Muzeju kvartālā, var nonākt kognitīvās disonanses un stilistiskās depresijas stāvoklī un tad secināt, ka pasaulē viss iet uz galu un šī izstāde Leopoldā sarīkota tieši tādēļ, lai neirotiskie pilsētnieki un galvaspilsētas viesi varētu uz brīdi atslābināties. Tomēr te ir tik daudz savādību, ka minētais pieņēmums nevar būt patiess. Kaut kas te nav īsti kārtībā. Pareizāk sakot – tajā slēpjas kaut kas vairāk.  

Jo, pat pieņemot hipotēzi par vēlēšanos sniegt izklaidi ikkatram un visiem, jāatceras – tā, pirmkārt, tā ir Vīne. Tās iedzīvotāji, protams, zināmā mērā ir sentimentāli, tomēr šim nolūkam, manuprāt, tiem ir tradicionāli paņēmieni un padebešu-mākonīšu aplūkošana pie tiem nepieder, ja nu vienīgi komplektā ar kalnu apvidu. 

Otrkārt, kur tas viss eksponēts? Leopolda muzejā – lielā baltā skaistā kubā. Tātad formas un satura (ņemot vēra Wolken) neatbilstība. Un papildus – izstādes vienkāršība. Leopolda muzeja pamatekspozīcijā ir daudz Šīles un Klimta, un viņi jau nu zināja, kā sistemātiski likt tvīkt gaidās, radot laiska jutekliskuma atmosfēru, kurā tagad izlikti mākoņi un padebeši. Bet viņu (Šīles un citu) gleznas ir tik saldkairi grēcīgi jutekliskas (lai arī mazliet dekoratīvas), ka šķiet – nu kur te vēl mākonīši? Viņi, izsmalcinātie un sofiskie (Šīle un citi), neļauj izstādi Wolken traktēt kā virspusēji tiešu un vientiesīgu. 

Treškārt, vēlreiz par to, kur ekspozīcija atrodas, bet – jau ņemot vērā kaimiņus. Jā, tas ir Muzeju kvartāls, kur blakus ir trīs mākslas institūcijas: Leopolds, Kuntshalle un Ludvigs (ja ienāk no Mariahilferas). Kuntshalle ir savāda vieta: bez pastāvīgās ekspozīcijas; izstāžu telpas tiek izmantotas mākslas gadatirgu atlases atbalsta vajadzībām, un tur pilnībā dominē kuratori, kas paši tur ir arī mākslinieki. Viņi neslikti citu pēc cita štancē tādus mākslas aktus, kas katrs par sevi iepriekš nav eksistējuši. Piemēram, Bukovska izstāde, The Porn Identity vai Fahrstuhl zum Schafott (“Lifts uz ešafotu”) – pēdējā stāsta par kaut kādām sociāli apzināmām šausmām (amerikāņu). Pornoidentifikācija visumā bija interesanta. Daudz tautas, turklāt, lai arī neskaitāmajos televizoros video bija konkrēts, neradās ne mazākā sajūta, ka tu vērotu kaut ko pat attāli intīmu. Viss strikti bezpersonisks (t. i., jau garīgs) – ar milzīgu daudzumu televizoru, kas parāda fizisku konkrētību nelielā procesa variantu kopumā.

Izstādes šeit patiešām sniedz vēstījumu. Vai, piemēram, bija ekspozīcija par kosmosu, kur tika izveidots Gagarina kabinets ar globusu un Hruščova portretu (neatceros precīzi, bet, manuprāt, tas karājās virs rakstāmgalda). Vārdu sakot, tā kā iecienījuši Vīnē – lai skaidri norādītu uz atšķirību starp priekšmetiem un to jēgu. Protams, tieši tā ir meklējama Leopolda Wolken. Jo kā gan viņi uzdrīkstētos tiešu darbību, ja blakus neko tādu neviens neatļaujas? 

Trešais ir Ludviga fonda Modernās mākslas muzejs – liels pelēks kubs, iekšā – viss jaunākais, ko vien var atrast. Tagad gan viņi ar jauno direktoru arīdzan mazliet sliecas uz atrakciju pusi un izstādes programmē it kā ačgārni – no sērijas “Slikta glezniecība ir laba māksla” (Bad Painting – good art). Vai par apģērbu – arī, protams, ar untumiem: Reflecting Fashion. Bet, protams, viss pasniegts tā, ka nerodas ne vismazākās aizdomas par tiešu izteiksmi. Galvenā viņu tēma – Vīnes akcionisti un arī fluxus. Konteksts skaidrs – neizglītotie Muzeju kvartālā neienāk. Tāpēc tas viss (padebeši un mākoņi) nevar būt tāpat vien. Kurš tad tādā rindā gribēs būt naivs?  

Drīzāk te ir kāds merkantils aprēķins. Piemēram, uz Leopoldu iet vienreiz – aplūkot Vīnes mūžīgās vērtības (Šīli, Klimtu u. c.). Var, protams, iegriezties vēl kādu reizi, tomēr ne jau regulāri. Augšstāvā ir jauka kafejnīca (gaisotnes un apmeklētāju ziņā), bet arī ne jau tās dēļ? Tātad ar šo vienreizīgumu kaut kas ir jādara. Tātad ir arī jāatbilst kaimiņu līmenim: publika Muzeju kvartālā ir viena – tiem, kas kaut reizi tur bijuši, nav jāskaidro, kāda. Laba. Tā ka mākoņi, protams, ir tikai spēle. Savdabīgs spēlmaņu refrēns: kā, piemēram, из-за леса из-за гор кишки месиво хардкор. Šeit “zarnu” vietā varētu likt arī “mākoņus”, kaut arī zarnas te ir iederīgas, jo tiek ņemts vēra akcionistu arhīvs ar videoakcijām (un tādu Youtube ir pilns).

Jā, mūsdienu krievu valodā hārdkors ir “sajūsmas vai neizpratnes izpaudumums par kaut ko ārkārtēju. Tiek arī izmantots, lai uzsvērtu skarbumu un uzticību patiesiem paraugiem”. Protams, konkrētajā gadījumā tas ir acīmredzami: ja ņem pa mākslinieka gleznai par kādu noteiktu tēmu, tad viņi tūlīt pat brīnumainā kārtā kļūst par pilnīgiem idiotiem. Uzskatāms ir brutalitātes elements (ar sadisma piedevu): nav svarīgi, ka māksliniekam ir vienalga, kurators un, jādomā, acīgā publika to jūt. Bet, lai aizskartu visas jūtas, ar sadismu vien nepietiek. Jo tas ir taisnvirziena. Ja veidotāji aprobežotos tikai ar sadismu, tad izstāde nebūtu nekas vairāk par politisku lozungu tēlotājmākslā (no sērijas, cik “pasaule ir brīnišķīga”). Bet šī ir Vīne, nevis Ņujorka. Šeit cilvēki nav vienkāršas personības, un vispār – kā tad lai nelieto kādu stiprāku izteicienu, ja eksponēts arī atomsprādziens?

Manuprāt, izstādes ideja rodama kuratoru (Tobias G. Natter, Franz Smola) skatupunktā par unsuccessful search for romantic love. Jā, mēs jau pašā sākumā atmetām domu, ka šie meklējumi var būt sekmīgi. Jā, mēs it kā cerējam uz mākoņiem, bet labi sapratām, ka tie neattaisnos gaidas. Patiesībā izstādē viss ir par mokoši ilgo neiespējamību – un neviens skatītājs neaizsies mazāk frustrēts, nekā to esam gribējuši. Jā, padebeši un mākoņi rādīti dažādās mijiedarbīgās pozās, bet palīdzēt tik un tā nespēj. Tāpēc tas viss ir ārkārtīgi labi, un visas šīs neiespējamības jūtas turpina vārdzināt un kļūst saldākas par to apmierinājumu, ko gūst no eksponētā mākslas darba.

www.leopoldmuseum.org