BLOGI  

Ķermenis un materialitāte “Enciklopēdiskajā pilī” 0

Anna Iltnere
30/05/2013 

“Kāda jēga radīt pasaules attēlu, ja pasaule pati arvien vairāk sāk līdzināties attēlam?” izstādes ievada esejā vaicā kurators Masimiliāno Džoni, kurš ir līdz šim jaunākais no tiem, kam uzticēta loma veidot Venēcijas biennāles centrālo skati. Kāda ir mākslinieka loma mūsdienās un kas mākslinieku padara par mākslinieku? Tie ir jautājumi, kas iepīti Arsenālā eksponētajā izstādes “Enciklopēdiskā pils” daļā. (Otra izstādes daļa skatāma Dārzos, t.s. Centrālajā paviljonā.) Minētais jautājums pavēris iespēju kuratoram apvienot dažādu paaudžu dažādos laikos radītus (gan “īstu” mākslinieku, gan autsaideru un amatieru) darbus. Turklāt neviena no šīm nobīdēm no ierastās taciņas - rādīt ko jaunu, rādīt rītdienu - izstādei neko nenolaupa. Jo runa nav par jauno, runa ir par būtisko. Jeb precīzāk - kā mākslas pasaulei turpināt virzīties jēgpilnāk, ņemot vērā, ka mūsdienu vizuālā kultūra, ieskaitot drazas, ir pārpludinājusi ikdienu. Masimiliāno Džoni atgriež māksliniekiem apsēsta sapņotāja statusu, tādējādi cenšoties izraut laikmetīgo mākslu no snaudas, kur to ieaijājusi mākslas pasaules sistēma, kas griežas kā labi ieeļļots ratiņš. “Enciklopēdiskā pils” Arsenālā līdzinās muzejam, tā galīgi nav “baltā kuba” izstāde, bet drīzāk “eklektisku mikrokosmosu” - kā raksta Džoni - kopums. Pēdējos gados Eiropā un Amerikā sāk parādīties piemēri, kad ekspozīcijas tiek veidotas līdzīgi Brīnumu kabinetiem, kādus Renesanses bagātnieki iekārtoja savam priekam, līdzās liekot mākslas darbus, retus akmeņus un medību trofejas.  To pašu var attiecināt uz “Enciklopēdisko pili”, tikai “kabinets” ir gigantisks. Kāda bija Brīnumu kabinetu sāls? Rādīt interesanto, eksotisko, mītu apvīto. Vienu no izstādes darbiem veidojusi 1978. gadā dzimusī itāliete Rozella Biskoti (Rosella Biscotti), filmējot dzīvi Venēcijas sieviešu cietumā. Biskoti stāsta, ka teju visas ieslodzītās, kuras viņa intervēja, kā vienīgo bēgšanas formu, kā iespēju tikt laukā no mūriem minējušas iztēli.


Pati “Enciklopēdiskā pasaules pils”, kas kļuva par pavedienu Masimiliano Džoni izstādes koncepcijai. ASV dzīvojošais automehāniķis Marino Auritis 50. gados devās pensijā un kā autodidakts uzsāka veidot arhitektūras maketu, kas kļuva par viņa apsēstību. Enciklopēdiskā pasaules pils, kuru Auritis patentēja 1955. gadā, bija plānota kā gigantisks vispasaules izgudrojumu muzejs. Auritis tik tiešām bija meklējis finansējumu, lai utopiskā ideja kādudien tiktu īstenota dzīvē, taču nesekmīgi. “Viņa sapnis ir pārlaicīgs,” rakstīts anotācijā, apliecinot vispārcilvēcisko dzinuli, proti, iztēli un radošumu.


Par Krievijas laikmetīgās mākslas tēvu nereti dēvētais kurators Jozefs Baksteins


Viena no iespaidīgākajām izstādes zālēm, kur dažādās pozās izkārtoti tēli cilvēka augumā ar naturālistiskiem sejas pantiem, bet savādi izdēdējušiem ķermeņiem. Kur vien griez galvu, kāds ir jau priekšā, bet visiem aizvērtas acis. Tā ir poļu mākslinieka Pāvela Althamera (Pawel Althamer, 1967) instalācija “Venēcieši”, kas tapusi speciāli biennālei - kā 2011. gada darba Almech versija.


Arsenāla izstāde pāriet no vienas konceptuālās zonas nākamajā, un centrālo daļu aizņem ķermeņa tēma. Ķermenis kā cilvēka piesaiste realitātei, kā bastions, kas neļauj saplūst ar divdimensionālo attēlu pasauli, kas ir pakļauts novecošanai un galu galā sairšanai. Priekšplānā redzama amerikāņu mākslinieka Džona Deandreasa (John DeAndrea, 1941) bronzas skulptūra Arial II, kas radīta 2011. gadā un nokrāsota ar eļļas krāsām. Tai līdzās, “izgāzusi” savus iekšējos orgānus, sēd Pola Makartija (Paul McCarthy, 1945) 1990. gadā radītā milzu zilmatainā lelle Children's Anatomical Figure


Amerikāņu mākslinieka Duanes Hansona (Duane Hanson, 1925) izteikti reālistiskā skulptūra Bus Stop Lady (1983) ir gadu vecāka par mani, dzīvē to redzu pirmo reizi, bet liekas, ka esmu manījusi jau neskaitāmas reizes, gaidot trolejbusu. 


Pie Čārlza Reja pārāk garās blondās dāmas Fall '91 (1992) fotografēties grib visi. Pirmo reizi tā tikusi izstādīta Losandželosas Laikmetīgās mākslas muzejā, gara gaiteņa pašā galā - no attāluma radot iespaidu, ka ir gluži normālā izmērā. Magnētisko spriegumu rada tieši šis pretstats starp normālo un anomālo. 


Arsenāla izstādes priekšpēdējā, krēslas pielietā telpa atvēlēta vācu mākslinieka Dītera Rota (Dieter Roth, 1930-1998) un amerikāņu postminimālista, konceptuālista Brūsa Naumana (Bruce Nauman, 1941) darbiem. Vienu telpas galu aizņem Rota instalācija Solo Scenes (1997/1998), kas sastāv no 131 televizora. Tajos redzama mākslinieka ikdiena, kas fiksēta īsi pirms viņa nāves. Tikmēr pie pretējās sienas uz lielāka ekrāna (un diviem televizoriem), kājām gaisā un satraukti dungojot “mmmm”, griežas galva no Brūsa Naumana 1991. gada video instalācijas Raw Material with Continuous Shift-MMMM.