BLOGI  
Katrīnas Ģelzes ilustrācija

Katrīna Ģelze: Par reivu Cēsīs 0

Katrīna Ģelze
04/08/2011 

Tā bija sestdiena, divdesmit trešais datums. Aiz loga peldēja vakara saules apsegtais horizonts. Tuvojoties Cēsīm, debesis pamazām saputojās, līdz, garām braucot, mūs klusi vēroja nekustīgie mākoņi.

Izritinoties no braucamā sēdekļa, pēdas iestaigāja Cēsu mākslas festivāla ielas. Pēc mirkļa mūs jau centās aizrunāt viens no jūrnieku tērpā ģērbtās vīriešu kompānijas, kas dāvāja konfektes un aicināja par to iedot naudu kaut kādam kāzu ceļojumam.

Patiesībā es Cēsīs biju ieradusies drusku par vēlu un šķita nedaudz savādi, ka sešos vaļā vērtās durvis pievakarē jau bija liegušas iespēju pārvarēt savu slieksni, jo viesi tobrīd atradās atklāšanas koncertā. Tāpēc devos pa kādu jauku ieliņu ielūkoties, kas sakāms Indriķim Ģelzim viņa personālizstādē “Apmaldīties redzes laukā”. Arī tur, šķiet, saviesīgā sveicināšanās jau bija beigusies un biju iepeldējusi savu radinieku, draugu un paziņu komplektiņā. Tur, uz trepēm, pa malām, visi cieši sasēduši, pavadījām nākamās stundas, gatavojoties doties atpakaļ uz festivāla atklāšanas turpinājumu – Noise mūzikas reivu “Interaktīva antikeidža simfonija”. (Reiva autori un vadītāji ir krievu mākslinieks un aktieris Sergejs Bugajevs “Afrika” un reiva profesionālis, laikmetīgās mūzikas eksperts Rubiks Maddog no Francijas.) Pa ceļam vēl pāris vietējās letes, līdz Vecajā alus brūzī jau sāka lēnām pulcēties ieinteresētākie apmeklētāji.

Pēc nelielas drūzmēšanās pie biļešu izsniegšanas samaksāju vienu latu un gāju lūkot, kas šeit iecerēts. Pēc dzirdētā biju gatavojusies vieglam dancim, taču, paejot garām aizņemtajām ķebļu rindām, pavērās skats uz nožogojumu un patāli uzstādītu ekrānu, kā arī kādu kustību ēkas stūrī. Es kā cilvēks ar samērā sliktu redzi, cerēju, ka kaifu spēšu gūt no tikko izdīgušajām dobjajām mūzikas skaņām, lai gan vēl aizvien nepameta doma, ka šis jau nu gan ir tikai tāds kā ievads. Jāsaka, ka pirmā nelāgā nots manī notrinkšķēja, kad jutu uzvirmojam pagalma galā novietoto publisko tualešu aromāta viļņus. Regulāri un bez iespējas izvairīties.

Izmetusi vēl vienu apli caur Cēsīm, gaidot pasākuma raitāku gaitu, atgriezos, pamanot, ka nu jau solu rindas mazliet pavītušas. Stāvēju cik tuvu vien varēju, lai ērti vērotu ekrānu, taču attēls bija tāds saburzīts, tāls un tumšs, liekot koncentrēties tā uztveršanai, reizē atstājot vietu iztēlei. Tā varētu būt bijusi kāda pusstunda vismaz, kopš es tur tā stāvēju un skatījos. Centos saprast – kāpēc gaidītā reiva disenīte izrādās ir trokšņu apkopojums ar kādu, iespējams ķīniešu, varbūt japāņu psihopātiskāko filmu atlasītajiem kadriem no operāciju ainām, apaugušām, grieztām, deformētām, dziļās sāpēs ieslīgušām būtnēm nažu nagos? Pat man tik ļoti iemīļotās basu trīsas nespēja emocionāli pieklusināt labierīcību nepatīkamo uzbāšanos. Vēl tagad atceros to zemo, konstanto balss tembru, kas dramatizēja ekrāna neizskaidrojamos skatus. Ziniet to mūziku, kad šķiet, ka pasaules gals tūlīt klāt? Bieži vien iespaidīgi, bet komplektā ar varmācīgo attēlu kaudzīti uz mani tā iedarbojās gluži vai neapzināti un hipnotiski. Nepameta sajūta, ka visa šī informācija slāņojas manā zemapziņā, gaidot kādu pabriesmīgāku brīdi, kad negaidīti likt apzināties visas pasaules šausmas. Pabaroju savus nakts murdziņus un sapinu nervu pinkas. Līdz īsti nebija skaidrs, ko es šeit daru jau tik ilgi?

Bez grūtībām samierinoties ar domu, ka labāk nebūs, beidzot arī pametu iežogoto šausmu cirku. Arī citi apmeklētāji, kā šķita, nebija pilnīgā sajūsmā, un sēdvietas jau sāka krāt savus pirmos puteklīšus. Atlikušās stundas pavadīju, no jauna iepazīstot Cēsis, tomēr, pat esot nostāk, ausis bakstīja lielo skandu pavadījums.

Tad nu nākamo dienu varēju veltīt domām par organismā paliekošu mākslinieka devu, pēc kuras gan nekādīgi neprasījās nākamā.

www.cesufestivals.lv