BLOGI  
Dizainers Čārlijs Le Mindu

Mati aug un aug 4

Anna Iltnere
27/02/2013 

“Vai tu kādreiz domā par matiem?” smēķēdams cigareti un lūkodamies uz klienta pakausi, jautā Billija Boba Torntona atveidotais frizieris brāļu Koenu neo-noir filmā “Cilvēks, kura nebija” (2001) – “Tie nāk un nāk, un turpina augt, mati ir daļa no mums, bet mēs tos nogriežam un aizmetam.” Cauri laikiem mati bijuši ārkārtīgi pielādēti ar veselu nozīmju kaudzi. Tie ir tik ikdienišķi un reizē spocīgi dīvaini. Ne velti ir reliģijas, kuras tik tiešām liedz apcirpt matus, tostarp Jamaikā dzimusī rastu kustība. Kamēr dredi vēl nesen bija izpūrušu jauniešu modes kliedziens, to garums patiesībā simbolizē gudrību, pacietību un laiku, kāds aizvadīts, kalpojot dievišķajam Rastam. Tālab nav nekāds brīnums, ka matus savos darbos jau izsenis interpretējuši arī mākslinieki un dizaineri. Līdzīgi kā uguns, asinis, melnzeme un vēl virkne emocionāli iedarbīgu materiālu, arī mati un apmatojums var likt gan bīties, sajūsmināties, gan norīt nelabumu. Piemēram, iedomājoties, ka pie mēles jāliek sirreālistes Meretes Openheimas spalvainā tējkarotiņa. Vai ka naktī jāsastopas ar šausmu filmas “Riņķis” gariem, melniem matiem aizklāto seju. Bailīgākie pat notic mītam, ka mati turpina augt vēl kādu laiku pēc cilvēka nāves.


Mikas Rotenbergas videoinstalācijas Cheese (2007) varones

Vairāku kultūru sievietēm ļoti intīma lieta ir gari un izlaisti mati, ko publiski izrādīt nav piedienīgi. Tā vietā, lai izlaistās cirtas kutinātu augumu, arī senās latvietes sapina ciešas bizes un uzsēja vēl lakatu. Argentīniešu izcelsmes amerikāņu māksliniece Mika Rotenberga videoinstalācijā Cheese, ar kuru viņa piedalījās 2008. gada Vitnija biennālē, rāda sešas jaunas lauku sievietes ar neaptverami gariem, plandošiem matiem, tērptas gaišos naktskreklos. Viņas slauc kazas, gatavo sieru un iemieso maksimālu sievišķību kā tādu brīnumainu auglības fabriku, no kuras “aug viss ārā”, kā formulē māksliniece. Cita starpā Rotenbergas darbu izlase līdz 2. jūnijam skatāma tepat netālu – Stokholmas izstāžu zālē Magasin 3.


Izstādes Beloved Hair, Trifles and Trophies ekspozīcijas skats Branlī muzejā Parīzē. Preses foto

Matu kultūras vēsturei apjomīgu izstādi veltījis Parīzes Branlī muzejs (Quai Branly). Tā apskatāma līdz 14. jūlijam – tematu tverot antropoloģiskā griezumā. 280 dažādi objekti, tostarp gleznas, fotogrāfijas, tērpi un priekšmeti, apstiprina, ka patiesībā matiem nav fiksētas nozīmes. Atšķirīgos laikos un sabiedrībās tā drastiski mainījusies.


No izstādes “Mataini”. Foto no Daces Brakmanes arhīva

Savukārt tepat Rīgā Latvijas Mākslas akadēmijas 2. stāva vestibilā tēlniecības studente Dace Brakmane 26. februārī atklāja ogles zīmējumu izstādi “Mataini”, uzdodot izsenis viļāto jautājumu (jo īpaši dzīvnieku aizsardzības kontekstā) par apmatojuma lomu būtņu mīlīgumā. Mazliet infantilās pūkainās radības no zīmējumiem raugās ar lielām, miklām acīm. Nelielā izstāde atvērta līdz 8. martam, kaut jāpiebilst, ka pieteiktā tēma ir tik pašpietiekama, ka Brakmanes zīmējumi to īsti neapdzen. 

Modē spilgts matu izmantošanas piemērs ir franču dizainers Čārlijs Le Mindu, kurš karjeru sāka kā frizūru stilists un parūku meistars. Viņa darinātajās kleitās un cepurēs visai bieži defilē arī popdīva Lēdija Gaga. Tērpi tik tiešām ir darināti no cilvēku matiem, turklāt modes mākslinieks ir pārliecināts, ka pēc desmit gadiem tie kļūs par pilnīgi ikdienišķu apģērba materiālu. “Tikai jāpierod pie domas valkāt matus, un acumirklī tas kļūs par meinstrīmu,” uzskata Le Mindu. Latvijā mati izmantoti modes dizaineres Baibas Ripas un rotu mākslinieka Pētera Ripas radītajā sērijā “Cīnītāji” (2010). Kolekcijas kaklarotās lietoti Tibetā ražoti mākslīgie mati un sudrabs.


Čārlija Le Mindu meitenes 

Prozaiskākam nobeigumam var vien piebilst, ka mati ir ļoti ienesīgs bizness. Parūkām, bārdām, skropstām un uzacīm vislabāk ir izmantot īstus matus, īpašs pieprasījums esot pēc blondiem, jo 90% pasaules populācijas ir dabiski tumšmataina. 2010. gadā BBC rakstīja, ka cena par 100 gramiem blondu matu esot 1000 britu mārciņu. Interesanti, ka matu bizness aptver ne tikai frizieru un stila salonus, bet arī pārtikas industriju. Lai cik nepatīkama varētu likties doma, ka tavā ēdienā ir mats, tieši matos ir kāda viela, proti, aminoskābe L-lizīns jeb E920, kas tiek pievienota miltiem, lai tie labāk rūgtu. Savulaik īpašs pieprasījums bijis tieši pēc ķīniešu matiem, jo tie ir taisnāki un saraināki, tālab pateicīgāki apstrādei (pēdējos gados L-lizīns pamatā tiek iegūts no mājputnu spalvām).

Bet, ja šo lasa gleznotāji, aplūkojiet savas otas.

Liene Ruciņa - 01.03.2013 06:40
Es biju tajā Branlī izstādē rudenī! Tiešām plaša un aizraujoša!
Ieva Pelēce - 28.02.2013 19:59
burvīgs stāstiņš:) izsmējos
R. R. - 27.02.2013 21:34
Velns pār stenderi, acis jau nogurušas, pēdējo vārdu izlasīju kā "olas" =))))))
students . - 27.02.2013 20:09
ja atmina nevil, tad ieva iltnere arī kādā intervijā teica, cik viņai būtiski ir kažokādas un mati kā materiāls, kā interese