Cēsu avangards un klasika
Orests Silabriedis
18/07/2011
Pirms pāris nedēļām bija iespēja Cēsīs satikt Sanktpēterburgas mākslas kuratori Oļesju Turkinu no Krievu muzeja. Atceroties pagājušā gada festivāla norises, Oļesja mirdzošām acīm priecājās, ka Latvijā ir šāda modernisma citadele mazā, skaistā pilsētiņā netālu no Rīgas, un bija visai izbrīnīta, kad teicu, ka vispār jau sākotnēji tā nebija domāts un ka tikai daļa (turklāt ne tā lielākā daļa) skanisko norišu saistīta ar 20. un 21. gadsimta muzikālajā parādībām. Padomāju – nujā, Oļesja klausījās Sinfonietta Rīga koncertu, kur skanēja Magnusa Lindberga, Santas Ratnieces un Erki Svena Tīra mūzika, kā arī Kristapa Pētersona jaundarba pirmatskaņojums. Nākošajā dienā roku rokā devāmies elektroakustiskajā pastaigā “Kurbads”. Nudien varēja rasties iespaids, ka tāds nedaudz provocējošs ir viss festivāls kopumā. Kad biju kādu brīdi taisnojies, ka tā nemaz nav, pēkšņi nāca apskaidrība – ko es te kārtējoreiz bubinu?! Jā, tev taisnība, Oļesja, festivāla rīkotāji dara visu iespējamo, lai vietvārdu CĒSIS ar laiku pamanītu visā Eiropā un lai tūristi zinātu, ka te taisa tādu mākslu, kādas citur nav.
Šāds lepns uzstādījums sakrīt ar vēlmi un iespēju šīgada norisēs iesaistīt Džona Keidža vārdu. Oļesja atvedusi uz Latviju Sergeju Bugajevu Āfriku – četrdesmitpiecgadīgu, patiesībā mūžam jaunu multimākslinieku, kurš ir viens no Sanktpēterburgas kādreizējā avangarda līderiem. Ko vairāk par viņu varat izlasīt festivāla avīzē un mājaslapā, mums patlaban būtiski, ka Sergejs veido izstādi, kuras atslēgas tēls ir Džons Keidžs – 20. gadsimta skaņumākslas paradigmas apvērsējs, revolucionārs, dzenbudists, sēņu vecis mūžīgā ķīniešu ražojuma vējjakā un Adidas apavos, ģēnijs un nemiera gars, klusuma adepts un apskaidrotais mūžības nesējs. 1988. gadā Keidžs viesojās Sanktpēterburgā, un Sergejs ar draugiem saņēma drosmi uzrunāt meistaru. Rezultātā viņi devās kopīgās pastaigās, gatavoja kopīgas maltītes un izveidoja performanci “Ūdens simfonija”. Sergeja leģendārajā dzīvoklī Fontankas krastmalā joprojām ir apskatāms melns kvadrāts ar Keidža apavu nospiedumiem (Sergejs paņemšot kvadrātu uz Latviju). Ieejot priekšnamā, pirmais, ko pamani, ir neskaidras bildes ar “Ūdens simfonijas” norisi. Istabā bezmaz altāris ar Keidža notīm. Džons Keidžs bija neklātienes skolotājs Sergeja paaudzes spilgtākajiem un savdabīgākajiem sanktpēterburģiešiem. Nu ir cerība, ka arī Latvijā mazliet vairāk uzzinās par šo vīru. Klasiskais informētības minimums ir skaņdarbs “4:33” jebkādam mūziķu sastāvam jebkādam instrumentam jebkurā vietā. Nostājieties mazliet svinīgāk, paņemiet hronometru, pagaidiet, kamēr aprit četras minūtes un trīsdesmit trīs sekundes tīras ambiences – jūs būsiet atskaņojuši Keidža leģendāro opusu.
Tā ir sakritis, ka Cēsu mākslas festivāla atklāšanas koncertā skanēs Erika Satī mūzika. Tieši Keidžs savulaik aktualizēja šī Francijas īpatņa muzikālo mantojumu – acīmredzot vajadzēja tādu kā Keidžs, lai saprastu, ka Satī ir viens no agrīnajiem modernistiem minimālistiem un viņa mūzika ir transcendentālu izjūtu avots. Ik pa pa laikam tepat Latvijā var sastapt kādu, kurš sajūsmināti saka – zini, es atklāju Eriku Satī, tā ir tāāāāda mūzika, tu viņu zināji, ja? Jā, tā patiešām ir tāāāda mūzika.
Cēsīs dzirdēsim pianistu Aldi Liepiņu (kā gan bez slavenajām Satī “Ģimnopēdijām” !) un Sinfonietta Rīga, kas Normunda Šnē vadībā spēlēs Satī oriģinālmūziku mēmajai filmai Entr’act – smieklīgam un teicami izklaidējošam Renē Klēra opusam, kur Satī redzams līkņājam ap lielgabalu un bēru ratus velk kamielis. Koncerta pirmajā daļā nekā izklaidējoša – kam patīk Sofija Gubaiduļina, kam nepatīk, taču ar viņu un viņas mūziku jārēķinās. Tā ir spēcīga personība, viņas darbos ir maz saules un daudz pārdzīvojuma, taču zināmā mērā var teikt, ka klausīties Gubaiduļinu ir kaut kas līdzīgs augoņa pārduršanai – sāpīgi, taču veselīgi.
Noteikti jāpievērš uzmanība divām jaunām solistēm. Sinfonietta Rīga galvenā čelliste Guna Āboltiņa jau reprezentējusies kā spoža laikmetīgās mūzikas interprete, turpretim pavisam mazzināma mūsu sabiedrībai ir Londonā studējusī akordeoniste Ksenija Sidorova – kā pabeidza akordeona spēles klasi Rīgas 1. mūzikas skolā pie leģendārās Marijas Gaseles, tā aizbrauca uz Londonu un iestājās mūzikas augstskolā. Spriežot pēc tīmeklī atrodamā CV, šo vārdu un uzvārdu vērts iegaumēt.
Protams, nevar pateikt, kurš koncerts vēl vērtīgāks par to citu koncertu, kas arī vērtīgs, taču, manuprāt, nedrīkst palaist garām iespēju brīvā dabā monumentāli skaistajā Cēsu parka estrādē klausīties Imanta Kalniņa oratoriju “Rīta cēliens”. Tur ir liels un trausls skaistums (“sīks rasas piliens uz sejas”), tur ir kvalitatīva ironija par tēmu “katram latvietim savu melnu cūciņu” un tur ir liels spēks, kad skan aicinājums “Varoni gaidiet” un kad tevi līdz pēdējam skriemelim satricina teksts par veco Bābeli, kas kritusi. Ķīniešu lāsts esot – kaut tu dzīvotu pārmaiņu laikmetā. Mēs patiešām nu jau daudzus gadus dzīvojam nemitīgā pārmaiņu laikmetā, un droši vien daudzi piekritīs, ka slepus alkst pēc kaut kā tāda, kas līdz pamatiem satricinātu mūsu zemi (te, protams, nedomāju palaikam solīto zemestrīci). Imants Kalniņš “Rīta cēlienā” dod cerību. Un tas, kas vispirms līdz dzīlēm izdzīvots ideālajā iedomu modelī, kas zina, varbūt iemiesosies arī tajā realitātē, ko mēs saucam par īstenību.
Šajā pašā 6. augusta koncertā savs prieciņš būs arī Deivida Bovija un Filipa Glāsa cienītājiem. Bovija (un Braiena Īno) 1977. gada albums Heroes gandrīz divdesmit gadu vēlāk ierosināja ostinētā minimālisma un nebeidzamo skaņvirpuļu meistaru Glāsu parādīt šo atsvešinātā vērojuma šedevru jaunā gaismā. No Bovija teiktā īsti nevar saprast, ko tieši viņš domā par šādu savas daiļrades postmodernizēšanu, taču Glāsa versijā var gan sazīmēt Heroes mūziku, gan arī novērtēt komponista talantu misticisma pārpilnu skaņu ainu uzzīmēšanā. Festivāls sola, ka Heroes atskaņojums tikšot papildināts ar Igora Kapustina un Dāvja Sīmaņa gaismu spēlēm.
Izskatās, ka līdz ar šīgada festivālu būs nodibinājusies draudzība starp Andra Veismaņa vadīto Vidzemes kamerorķestri un Īlingas simfonisko orķestri no Londonas. Angļu viesi ved uz Latviju britu eklektiskā savdabja Malkolma Ārnolda Ceturto simfoniju (kuru klausīties ir visai saistoši, jo kontrasti starp komponista dažādajiem dvēseles stāvokļiem ir neparedzami) un – tavu prieku – Jāņa Mediņa Klavierkoncertu, kurā solo spēlēs Reinis Zariņš. Tos, kas pērn 10. oktobrī sēdēja Latvijas Nacionālās operas lielajā zālē un klausījās Reiņa spēli šajā pašā mūzikā Andra Veismaņa vadībā, nevajag pārliecināt par jaunā pianista izcilību. Pārējiem sirsnīgi varu ieteikt novērtēt šo mūziķi pašiem savām ausīm Cēsīs. Arī Vidzemes kamerorķestris sniegs koncertu, un tajā Latvijas komponisti: Romualds Jermaks tikpat kā nespēlētā pirms trim gadiem sacerētā skaņdarbā esot vasarīgi līksms (tā pats saka), lielās jubilejas priekšvakarā Romualds Kalsons savā Klarnetes koncertā netaupa krāsas, kas šļakstās un līst, un kārtām gulst un aumaļām zib kā viens nebeidzams vasaras vidus karuselis, Anitra Tumševica sola skaņās uzzīmētu Milānas katedrāli, savukārt Pēteris Vasks ierosina padomāt par mūžīgām lietām kopā ar skaņutēlu, ko veltījis draugam un domubiedram Arvo Pertam. Daudz dažādības un nudien nekā latviski vecmodīga vai neaktuāla, kā šķiet.
Kas vēl? Iespēja atkal izbaudīt Gaujas spoguļklintis upes senlejā kopā ar Kurbadu un viņa laikabiedriem. Kurš krustcelēs aizgāja uz abām pusēm? Kurš bija varonis? Kurš galu galā atmeta ar roku? Pērn iespaids bija fantastisks – malu malās koku galos skandas, un skaņa no visurienes, un ik krūmā noslēpums, un ik ūdens uzvilnījumā pārsteigums. Šitādai elektroakustiskai pastaigai nudien Latvijā nebija precedenta. Kad “Kurbadu” izvirzīja Lielajai mūzikas balvai, kāds esot teicis, ka žūrijai nu gan jābūt nenormāli progresīvai vai pilnīgi kreisai, lai par gada labāko uzvedumu izvēlētos “Kurbadu”. 8. martā uzzinājām, ka žūrija ir vai nu pilnīgi kreisa vai nenormāli progresīva (šo rindu autors tajā skaitā).
Nu un pašās beigās teikums par lielo nezināmo – Arturs Maskats sola jaunu dziesmu ciklu, kas veltīts Ingai Kalnai. Jūnijā radio “Klasika” intervējot Ingu, ar lielu izbrīnu uzzinājām, ka viņa līdz šim neko nav dziedājusi krieviski. Nu būs tāda iespēja, jo viens no dzejniekiem, ko izvēlējies Maskats, ir Josifs Brodskis, kurš, kā dzird, ne visai labprāt vēlējies, ka viņa pantiem kāds cits piemeklē mūziku. Taču Arturs stāsta, ka viņš Venēciju izdzīvojis līdz kaulam. Un nebūs jau Brodskis viens pats – viņam līdzās Rainers Marija Rilke vāciski, Umberto Saba itāliski, Vistans Hjū Odens angliski, Anna Ahmatova krieviski un (jā!) Rainis latviski. No “Dagdas skiču burtnīcām” – fantastiski smalku dzeju krājuma, ko nemāca skolā un ko tik ļoti derētu pašķirstīt tiem, kas zina tikai “Tev, pamatšķira”.
