BLOGI  
Džona Keidža skaņdarba "4:33" pieraksts

Cēsu avangards un klasika 0

Orests Silabriedis
18/07/2011 

Pirms pāris nedēļām bija iespēja Cēsīs satikt Sanktpēterburgas mākslas kuratori Oļesju Turkinu no Krievu muzeja. Atceroties pagājušā gada festivāla norises, Oļesja mirdzošām acīm priecājās, ka Latvijā ir šāda modernisma citadele mazā, skaistā pilsētiņā netālu no Rīgas, un bija visai izbrīnīta, kad teicu, ka vispār jau sākotnēji tā nebija domāts un ka tikai daļa (turklāt ne tā lielākā daļa) skanisko norišu saistīta ar 20. un 21. gadsimta muzikālajā parādībām. Padomāju – nujā, Oļesja klausījās Sinfonietta Rīga koncertu, kur skanēja Magnusa Lindberga, Santas Ratnieces un Erki Svena Tīra mūzika, kā arī Kristapa Pētersona jaundarba pirmatskaņojums. Nākošajā dienā roku rokā devāmies elektroakustiskajā pastaigā “Kurbads”. Nudien varēja rasties iespaids, ka tāds nedaudz provocējošs ir viss festivāls kopumā. Kad biju kādu brīdi taisnojies, ka tā nemaz nav, pēkšņi nāca apskaidrība – ko es te kārtējoreiz bubinu?! Jā, tev taisnība, Oļesja, festivāla rīkotāji dara visu iespējamo, lai vietvārdu CĒSIS ar laiku pamanītu visā Eiropā un lai tūristi zinātu, ka te taisa tādu mākslu, kādas citur nav.

Šāds lepns uzstādījums sakrīt ar vēlmi un iespēju šīgada norisēs iesaistīt Džona Keidža vārdu. Oļesja atvedusi uz Latviju Sergeju Bugajevu Āfriku – četrdesmitpiecgadīgu, patiesībā mūžam jaunu multimākslinieku, kurš ir viens no Sanktpēterburgas kādreizējā avangarda līderiem. Ko vairāk par viņu varat izlasīt festivāla avīzē un mājaslapā, mums patlaban būtiski, ka Sergejs veido izstādi, kuras atslēgas tēls ir Džons Keidžs – 20. gadsimta skaņumākslas paradigmas apvērsējs, revolucionārs, dzenbudists, sēņu vecis mūžīgā ķīniešu ražojuma vējjakā un Adidas apavos, ģēnijs un nemiera gars, klusuma adepts un apskaidrotais mūžības nesējs. 1988. gadā Keidžs viesojās Sanktpēterburgā, un Sergejs ar draugiem saņēma drosmi uzrunāt meistaru. Rezultātā viņi devās kopīgās pastaigās, gatavoja kopīgas maltītes un izveidoja performanci “Ūdens simfonija”. Sergeja leģendārajā dzīvoklī Fontankas krastmalā joprojām ir apskatāms melns kvadrāts ar Keidža apavu nospiedumiem (Sergejs paņemšot kvadrātu uz Latviju). Ieejot priekšnamā, pirmais, ko pamani, ir neskaidras bildes ar “Ūdens simfonijas” norisi. Istabā bezmaz altāris ar Keidža notīm. Džons Keidžs bija neklātienes skolotājs Sergeja paaudzes spilgtākajiem un savdabīgākajiem sanktpēterburģiešiem. Nu ir cerība, ka arī Latvijā mazliet vairāk uzzinās par šo vīru. Klasiskais informētības minimums ir skaņdarbs “4:33” jebkādam mūziķu sastāvam jebkādam instrumentam jebkurā vietā. Nostājieties mazliet svinīgāk, paņemiet hronometru, pagaidiet, kamēr aprit četras minūtes un trīsdesmit trīs sekundes tīras ambiences – jūs būsiet atskaņojuši Keidža leģendāro opusu.