BLOGI  
Hudiksvallsgatan kvartāls Stokholmā

Stokholmas Čelsija 0

Alida Ivanova no Stokholmas
15/01/2013 

2013. gada 10. janvāris Stokholmā iezīmēja galeriju jaunās sezonas sākumu. Ak, ekspektācijas, ko gan varēs redzēt! Jau kopš 2007. gada Hudiksvallsgatan rajons ir mītne vairākām Stokholmas mākslas galerijām. Kvartāls ir audzis un iestiepies arī līdzās esošajā Gävlegatan un Hälsingegatan ielās, un nu jau deviņu galeriju puduris nereti tiek dēvēts par “Stokholmas Čelsiju”.

Atklāšanas vakarā sistemātiski izstaigāt jaunatvērtās izstādes nebija iespējams. Ļaužu straume tik blīva, ka uzjundīja ko līdzīgu Ziemassvētku iepirkšanās drudža atmosfērai. Tomēr Hudiksvallsgatan bez tā neiztikt. Tu steidzies, lai satiktu cilvēkus, steidzies, lai redzētu mākslu, bet līdz galam nepagūsti neko no tā. Es ieteiktu izstādes apskatīt uzreiz pēc to atvēršanas un rezervēt vairākas stundas, lai netraucēti varētu baudīt ekspozīcijas. Lūk, neliels ieskats, ko var aplūkot šomēnes. 


Karin Karlsson

Karīna Karlsona (Karlsson, 1984) ar izstādi Event Horizon galerijā Kleerup bija vakara patīkamais pārsteigums. Ekspozīciju veido galvenokārt ogles zīmējumi, izkārti klaidus. Uz lielākajiem darbiem palūkojoties tuvāk, ir pamanāmi zīmuļa iespiedumi – kā vardarbīgas liecības. Nepatika teksta trūkums – nekur galerijā nevarēja atrast preses relīzi, arī tiešsaistē tās nav. Informācijas nav ne galerijas, ne arī mākslinieces mājaslapā, pat Google nespēj līdzēt!


Karl Larsson

Tikmēr Karla Larsona (Larsson, 1977) izstāde ir tikai un vienīgi par tekstu. Izgriezti, pāri rakstīti un atkal atjaunoti tekstu fragmenti galerijā Nodrenhake demonstrē mākslinieka talantus. Izstādi veido darbu sērija, kuras centrā ir literāras figūras, kā tās ir saglabājušās vēstures griežos un ar ko ir būtiska dzejas pieredze. Uz grīdas noklāts milzīgs paklājs, ko iekļauj objekti un kolāžas, kopskaitā deviņi darbi. Izstādē valda savdabīga, birojam līdzīga dinamika, kas virmo starp kopīgā naratīvā balstītiem darbiem. 


Lucas Rahn

Galerija Christian Larsen izrāda mākslinieka Lūkasa Rāna (Lucas Rahn, 1980) otro personālizstādi. To veido mazi, zemes toņos ieturēti, šķietami klasiski gleznojumi, kuri stāsta par Rāna dzīvi un viņa attiecībām ar meliem. Darbu izvietojuma pamatā ir noteikta sistēma un kārtība, kura, kā skaidro autors, ir izvēlēta bez viņa līdzdalības – kā rotaļā. Koncepcija piešķir īpatnēju fonu un liek mazās glezniņas ieraudzīt jau citā gaismā. 


Peter Hagdahl

Andréhn-Schiptjenko galerijā ir apskatāma Pētera Hadāla (Hagdahl, 1956) sestā personālizstāde. Man jāpiebilst, ka ar interesi sekoju līdzi mākslinieka darbībai. Pērn viņa darbu Liquid Sky redzēju jaunajā un uz mākslu orientētajā iepirkšanās un dzīvesstila centrā Mood, un tas saviļņoja. Liquid Sky ir pilsētvides instalācija ar sensoriem, kuri izseko garāmgājēju kustībām, rezultātā mainot skulptūras skaņu un gaismu. Jaunajā izstādē mākslinieks turpina strādāt ar tādām tēmām kā “ietekme”, “pārmaiņas” un “transformācija”, kas īstenojās vistiešākajā veidā, vienam no darbiem atklāšanas laikā saplīstot. Izstāde būvēta ap garu skulptūru, kas šķērso telpu. 


Erik Olovsson

Nau Gallery, kas ir mājvieta jaunajiem māksliniekiem, vienojošas tēmas nav vispār. Tā ir grupas izstāde, kurā piedalās Ēriks Olovsons (1982), Karls Henriks Edlunds (1987), Malina Gabriella Nordina (1988), Milena Karlsona (1987) un Rebeka Bebena Andersone (1984), demonstrējot dažnedažādākos darbus. Liela daļa ir tiešām labi un notver laikmeta garu, tomēr pietrūkst kuratora ambīciju. Katra mākslinieka darbiem atvēlēta viena siena ar klāt pievienotu mazu zīmīti, uz kuras rakstīts autora vārds. 

Šāds jaunā gada sākums nav peļams, tomēr cerēju uz ko vairāk. Lielām ekspektācijām mēdz sekot “vidēja izmēra” nopūta. Bet nepārprotiet, man patīk Hudiksvallsgatan, kurā mīt dažas no Stokholmā (vai pat Zviedrijā) nozīmīgākajām galerijām, tomēr nepamet sajūta, ka pietrūkst dinamikas un enerģijas. Vai gan radošai konkurencei un ekonomikai tā nebūtu jārada?