BLOGI  
Konstantīna Grčica dizainēts spogulis suņiem. Projekta “Architecture for Dogs” ietvaros. 2012

Par suņiem 0

Anna Iltnere
16/12/2012

Baltā kucīte Dārsija saimnieces dzīvē ienesa prieku. Stiprā pieķeršanās briedināja pārliecību, ka suņi noteikti ir pārāki par cilvēkiem, un iedvesmoja radīt lielizstādes koncepciju, kur viss dzīvais, ieskaitot augu valsti, apveltīts ar vienlīdzīgām tiesībām. Ne par velti Documenta 13 apskatniekiem reizēm paspruka kā Dogumenta, bet par tās kuratori un Dārsijas saimnieci Karolīnu Hristovu-Bakardžijevu kritiķi smīkņāja. Bet kas zina, varbūt tieši tālab šo Documentu apvija tik noslēpumaina aura un pievilkšanas spēks, kāds piemīt arī… mājdzīvniekiem. Dukši un Muri nesaka ne vārda, bet liek mums kaifot no antropomorfisma devām. Tāpat arī Documenta šovasar slēpa kaut ko neizzināmu, tādējādi atvēlot milzīgu teritoriju, kuru visvieglāk ir aizpildīt, protams, ar savu atspulgu. Ko tas par mums liecina? 

“Cilvēki man šķiet kā saģērbušies dzīvnieki,” ir teicis vācu gleznotājs un Zigmunda Freida mazdēls Lisjēns Freids (Lucian Freud, 1922–2011), kuram šīgada 8. decembrī būtu apritējuši 90 gadi. Zilganās, bēšās, un rūsgani bālās kailo modeļu miesas viņa gleznās rāda cilvēka dzīvnieciskāko pusi, kas šķiet svārstāmies starp kaut ko trulu, nesamākslotu un apātisku. Līdzīgi kā tad, kad aizveram slēģus, izgāžamies klubkrēslā un, satraukti izslietos, ja zinātu, ka kāds mūs tomēr redz. Frenks Auerbahs, mākslinieks un Freida tuvs draugs, viņa glezniecību salīdzina ar neizceptu ēdienu, kuru ir grūti sagremot, jo tas netiek pasniegts krāstoņu mērcē, skaisti izkārtots uz šķīvja. Tikmēr maigi, cilvēciski (gribētos pat teikt – neizģērbti) Freida gleznās šķiet vipeti – vēsturiskie medību un skriešanās sacīkšu suņi, kuri ir otrs biežākais mākslinieka modelis. Pavisam konkrēti – Pluto (1988–2003) un Eli, kura ir Pluto pēcnācēja un pieder ilggadējam Freida asistentam un draugam Deividam Dausonam (David Dawson). Pluto ar izkārtu mēli, starp citu, rotā arī Freida meitas Bellas modes zīmola Bella Freud logotipu, kuru zīmējis Lisjēns.

Saistītie raksti:
Recenzija par lielizstādi Documenta 13 

Suns ir redzams arī pēdējā gleznā, kuru Freids nepaguva pabeigt (skat. augstāk fotoattēlā) – vipeta kucītes Eli pakaļkājas diemžēl tā arī nekad netiks uzgleznotas. Freids nomira 2011. gada vasarā, 88 gadu vecumā. Ar pārdesmit dienu starpību bija miris Sajs Tvomblijs (Cy Twombly) – vēlviens pēckara glezniecības lielais vārds, notikumiem iezīmējot to savdabīgo sajūtu, kad sāk aiziet lielie dūži, kuri visi kopā noteiktam laikposmam piešķīra unikālo vaigu, un nu tā būs tikai vēsture.


Neliels, bet unikāls video, kurā redzams, kā Lisjēns Freids gleznoja savu pēdējo audeklu

Bet ne par to – par suņiem. Pirmo gleznu ar suni Freids radīja 1951./1952. gadā. Darbā “Meitene ar baltu suni” redzams gaišs bulterjers, kurš uzlicis galvu uz mākslinieka pirmās sievas Kitijas kājām. “Vienīgais, kas man suņos nepatīk, ir viņiem raksturīgā pieķeršanās,” reiz teicis Freids. Tomēr jau pieminētajā pēdējā audeklā daudz padevīgāks skatiens piemīt portretētajam vīrietim – asistentam Dausonam. Kamēr Eli rāmi un netraucēti snauž, izklājusies uz grīdas. 

Kaut arī no visām Lisjēna Freida gleznām, kurās attēloti suņi, varētu nokomplektēt atsevišķu izstādi, tomēr gribētos saprast – kādēļ tas vispār ir svarīgi? Varbūt tā ir tikai nebūtiska sakritība? Ja gandrīz katram Zemes iedzīvotājam ir kāds mīļš mājdzīvnieks un daļa no cilvēkiem ir mākslinieki, tad jau tikai likumsakarīgi, ka ir arī tādi mākslinieki, kuri dievina mājdzīvniekus. Pikaso, piemēram, bija kaismīgs taksīšu fans, Anrī Matiss – kaķu mīlis. Cita starpā arī gleznotāja vectētiņš Zigmunds Freids mīlējis suņus un pat iesaistījis tos sesijās.


Lisjēns Freids. Meitene ar batu suni. 1951/1952

Tomēr ir interesanti pamanīt, ka gan Lisjēna Freida, gan Hristovas-Bakardžijevas gadījumā uzsvars ir likts tieši uz tām suņu kvalitātēm, kas rādās kā īpaši cilvēciskas. Vēl jo vairāk – tieši dēļ tām suņi tiek celti uz augstāka troņa nekā paši cilvēki. Gan Freida gleznās, gan Documenta 13 galvenās kuratores koncepcijā suns savā ziņā ir etalons, pēc kāda tiekam mērīti mēs – kamēr suņiem piedēvējam īpašības un emocijas, kādas raksturīgas mums pašiem. Tā ir cilpa, no kuras griežas galva. Nesmejieties un izšķirstiet Karolīnas kalendāru par suņiem un kaķiem. Lai arī saimnieki (kritiķi, kuratori u.c.) tur tikpat kā nav redzami, nepamet sajūta, ka skaties kaut ko ļoti, ļoti privātu. Proti, nevis vienkārši kustoņus, bet gan gabaliņu no viņu īpašnieku dzīves.


Foto: Viljams Vegmans

“Cilvēci raksturo universāla tendence visas būtnes tvert kā sev līdzīgas un piedēvēt katram objektam tās īpašības, kas cilvēkiem ir labi zināmas un izprotamas,” rakstījis filozofs Deivids Hjūms, skaidrojot, ka nezināmais, svešais un neizskaidrojamais mudina ātri vien apveltīt to visu ar saprātu, kaislībām, reizēm pat cilvēkiem raksturīgiem locekļiem, lai tikai pievilktu to visu sev tuvāk… 

Žurnāla Frieze novembra/decembra numurā ir sastādīts uzjautrinošs saraksts What’s HOT, What’s NOT, kurā šodienas kultūrdarboņu vidū raksturīgās tendences grupētas “stilīgajās” un jau “vakarējās”. Veltīt savu darbu tam, cik lieliski ir dzīvnieki, kā izrādās, ir HOT. Turklāt ne tikai mākslā, bet arī dizainā un arhitektūrā. Vai pamanījāt novembra vidū aizsākto platformu “Arhitektūra suņiem”? Pēc japāņu grafiskā dizainera un kuratora Kenja Haras (Kenya Hara) iniciatīvas virkne smagsvara vārdu (Šigeru Bans, Konstantīns Grčics u.c.) ir parakstījušies zem nudien jaukām un par brīvu pieejamām instrukcijām, kā pašrocīgi radīt saviem suņiem domātas mūsdienīgu formu apveltītas mēbeles, apģērbus, transporta līdzekļus un interjera priekšmetus.

Bet viena no 2013. gada must see izstādēm noteikti būtu amerikāņu mākslinieka Viljama Vegmana (William Wegman, 1943) skate Artipelag mākslas telpā (kas jūras krastā ārpus Stokholmas uzcelta šogad). Kā zināms, Vegmans aizrautīgi fotografē savus veimāriešus, vienam no kuriem dots vārds – Mens Rejs. Suņi bieži vien tērpti zābakos un cilvēku drēbēs.