BLOGI  
Katrīna Ģelze

Iestāj_Nepārstāj eksāmens 0

Katrīna Ģelze, topošā māksliniece
02/07/2011

Laiks tik ātri skrien. Piesēžos pie galda, un saule jau apspīd blakus krēslu. Dienas kā no pārrautas pērļu virtenes lēkā uz visām pusēm, man neveikli cenšoties kaut ko vēl ar pirkstu galiem saķert un sagrābt, bet plīst jau nākamās. Starp mirkļiem izkrīt stundas, starp notikumiem dienas pazūd. Pamostos, un ir jau cita nedēļa.

Nemitīgi turpinu vaicāt – kā tas var būt, ka esmu jau te? Vai tiešām ir pagājuši jau četri gadi? Skaties, jau atkal esmu pie jauna dzīves posma durvīm, cenšoties saņemt visu man zināmo drosmi, lai klauvētu labāk nekā jebkad. 

Prāts iekrāsojas spilgtāk, domājot par jaunām iespējām un pārmaiņām, bet nav skaidrs, vai svaigie soļi tiks sperti, iepakotai vēl vecajā formātā? Bet varbūt JAU spēju būt tas veiksmīgais cilvēks, kādu sevi iztēlojos bērnībā, sapņaini liekot kopā fragmentus un apcerot, kāda izvērstos mana dzīve ar laimīgu sirdi pa vidu?

Gāju taisnāko ceļu. Ņēmu un nogriezu īsus matus. Lai tad, kad sēžu pie upes kārtējā Jāņu rītā, atspulgs ūdenī spēj pārsteigt, ne garlaikot. Šis mazais dzīves sīkums nedaudz apvērsa it visu pierasto. Ūdens atspulgs izlīdzinājās, un skaidri redzēju, ka šis nebija pirmais solis jaunā dzīvē, bet gan vecās noapaļojums. No neskaidra pirkuma un ietinamā papīra es biju pārvērtusies par iesaiņotu dāvanu, ko kādam būtu interese atvērt. Pat ejot pa nodrillētām ielām, likās, ka plaušas elpo prieku un debesis noskaidrojas. Beidzot biju devusi sev vārdu, nemaz nezinot, ka iepriekš man tā trūka. Visa ierastā putra, kas ieķepa katrai dienai pa vidu, beidzot apēsta.

Un lai arī laiks turpina šķīst starp maniem pirkstiem, ir jācenšas ķert un grābt, ko vēl varu. Turpināt būvēt pašattīstību no sīkumiem, cenšoties nezaudēt modrību un nelaižot garām dzīves dotās izdevības.

Nekad jau nav viegli atrast, kur tā drosme klauvēt vēl skaļāk ir likusies, kur tās dienas zūd vai laiks izkūp. Uz kuru pusi īsti ir ceļš, kuru no sirds esi vēlējies brist līdz galam.

Bet, kad esi to atradis, tad šķiet – eh, viss taču bija skaidrs jau no paša sākuma.  

Lasi arī: Katrīna Ģelze "Plastmasā apcepta"