BLOGI  
Katrīna Ģelze bloga rakstīšanas brīdī. Foto no personiskā arhīva.

Katrīna Ģelze: Plastmasā apcepta 0

Jūtos nedaudz kā plenēra praksē. Liene, kas pirms 30 sekundēm ierāpās gultā, ir jau atslēgusies, un pa logu telpā lien klusuma gaisma. Tā gaisma, kas tur visu sastingumā, kad nakts satiekas ar dienu. Nē, tas nav rīts, tas ir kas cits.

Aiz māju jumtiem mākoņus sāk aizstāt oranža un rozā cukurvate. Un te pa miegam man tik saka – Katrīn, gulēt jāiet. Bet kamēr visi guļ, es skatos uz ielu, kur mājas kā kapsulas tur sevī paslēptus nekustīgus cilvēkus. Vai neviens cits neievēros, kā ziema ar vasaru satiekas? Un, nē, tas nav pavasaris, tas ir kas cits. Debesis taču vienīgās šobrīd pielietas ar gaismu, tik sulīgi oranžu, rozā un zilu, ka putni, pa tām lidojot, jūt tādu brīvību, kāda ir, kad iznirsti no ūdens un ievelc aumaļām ilgi gaidīto elpu. Tā arī es vēlētos – ar tādu atvēzienu mesties gan lidojumā pa debesīm, gan dzīvē. Tā, lai zem katra mana spārna sakustas pasaule, lai jūtu, ka tiešām kustos, nevis, plivinot spalvas, mīņājos uz vietas, vien vērojot, kā visi citi lido.

Bet uz ielām vēl miegs, un lukturi bezjēdzīgi piedrazo ietves ar sintētisku krāsu. Arī es līdzīgi kā pilsēta esmu neredzami noslēpusies to ēnā, debesis vērojot, bet neaizsniedzot. Priekšā man stikls, aiz kura pa sekundei ekrānu gaismā augu un noraugos uz nesatricināmo pasauli.

Un tad vajadzības un līdzekļi mani sasien, un pa reizei kāds pienākums uzliek padeni manai dvēseles dejai, slinkums iemidzina prātu un ik dienu rutīna iezīmē arvien jaunas robežas. Tad mani pārņem ilgas pēc kā neierobežota, pēc bezgalības, nebeidzamas plūsmas un tilpuma, pēc iespējas apjukt savā ideju un to realizācijas brīvībā un pazust krāsu dzīlēs.

Ilgas ne pēc atražota kvantuma, bet dabiskām vērtībām un kvalitātes. Pēc īstām lietām. Nozīmīgām. Jo visur, kur skatos, manu informācijas pasauli kāds ietērpis fliteru jaciņās. Tik negaršīgs viss palicis, plastmasā apcepts, ka siekalu vairs mutē nav. Bet ir tas sapnis vēl palicis, un tas vēl turas stabili. Iemūrējies manā būtībā, tas velk mani uz priekšu aiz visiem stūriem, un izbūvē sliedes cauri visām sienām.

Tas sapnis par vienu elpu bezgalības un neierobežota atvēziena, lai jūti, ka tiešām satricini pasauli, nevis mīņājies uz vietas un skaties, kā visi citi dzīvo.

Katrīna Ģelze (1991), diplomēta dizainere, topoša māksliniece, radošuma radars.