BLOGI  
No Šadi Gadirianas darbu sērijas “Kā ikdienā”. 2000/2001

Uzmanību, apkopēja! 0

Anna Iltnere
14/09/2012

“Jēziņ!” tā visticamāk izsaucās Borjas pilsētas baznīcas pārstāvji Spānijā, netālu no Saragosas, kas pirmie ieraudzīja, ka 19. gadsimta freska ar Jēzu ir pārtapusi par pērtiķim pietuvinātu portretu. Labas gribas vadīta, 81 gadu vecā draudzes locekle nebija spējusi samierināties ar mitruma lobīto un baznīcai emocionāli tik nozīmīgo fresku, tālab šīgada augusta beigās gaišā dienas laikā ķērusies pie otām un centusies situāciju labot pašrocīgi.


Bēdīgi slavenā freska 2010. gadā, šovasar un... tagad

Mākslinieka Eliasa Garsijas Martinesa vēl dzīvā mazmeita šobrīd īgni skubina restauratorus censties kaut ko vēl labot, bet tikmēr Jēzus “jaunā seja” ir gaismas ātrumā pārņēmusi sociālos tīklus, izraisot milzīgu ažiotāžu, kā arī tūristu pieplūdumu mazajā pilsētiņā. Pirms dažām dienām tika publicēta mobilā telefona aplikācija Fix the Fresco, ar kuras palīdzību katrs var uzlabot fresku pēc saviem ieskatiem.

Notikums mudināja atcerēties vēl riekšavu līdzīgu atgadījumu. Pirmām kārtām no populārās kultūras, proti, kino, kur Misters Bīns uzšķauda “Vistlera mātei” un pēcāk pilnībā pazaudē tās “galvu”, cenšoties gleznu noslaucīt un labot, un visbeidzot radot kaut ko līdzīgu Ilmāra Blumberga “jokam” par Rembrantu. 

Lai arī Sesīlija Gimeneza bija vien uzcītīga draudzes locekle, atsevišķa, neliela, bet gana piparota nodaļa mākslas vēsturē ir atvēlēta muzeju un galeriju apkopējiem. Kad Kristapam Ģelzim 2008. gadā pašmāju galerijā “Alma” tika sarīkota izstāde “Home Video”, jau ar gudru ziņu pie fluoriscējoši ziliem suņa izkārnījumiem (kas, izkārtoti uz grīdas, papildināja gleznu “Pastaiga ar zilo suni”) uz nakti tika pielikta zīmīte, ka tā ir mākslas darba daļa, nevis kāda “šmuce”, kas būtu jāsakopj. Tiktāl, šķiet, nebija aizdomājušies Diseldorfas Tēlotājmākslas akadēmijas darbinieki 1986. gadā, kad nepabrīdināti apkopēji izmēza tīru Jozefa Boisa “netīro” vannu jeb tobrīd aptuveni 400 tūkstošus eiro vērto 1960. gada mākslas darbu. Savukārt 2001. gadā kādā Londonas galerijā maisos tika cītīgi salikti visi tie krāmi, kas izrādījās Demjena Hērsta instalācija (tukšām alus pudelēm, pelnutraukiem un kafijas krūzēm esot bijis jāsimbolizē mākslinieka darbnīca). Pēc kādas iepriekšuzņemtas fotogrāfijas instalācija gan tika atjaunota, kamēr pats Hērsts nebeidzis vien priecāties, ka tas viss esot “pat ļoti asprātīgi”. Kā nu ne, viņa viegli reanimējamā mākslas darba vērtība pēc incidenta tikai pieauga, bet presē vietām uzplaiksnīja frāzes, ka vaininieks sevi pierādījis kā izcils mākslas kritiķis.


2004. gadā Tate Britain apkopējs nejauši izmeta atkritumu maisu, kas izrādījās Gustava Mecgera mākslas darba sastāvdaļa

Reizēm arī pats atkritumu maiss var izrādīties mākslas darbs. Tā gadījās turpat Londonā 2004. gadā, kad Tate Britain muzejā no izstādes pazuda auto-destruktīvās mākslas meistara Gustava Mecgera ekspozīcijas daļa. Kāds apkopējs to bija aiznesis uz konteineru. Tobrīd 78 gadus vecais mākslinieks “plastikāta saini” gan esot aizstājis ar citu. Bet ko darīt, ja zaudējumi sniedzas summā ap miljonu eiro? Tik sālīts nedarbs tika paveikts pērn, kad Dortmundas muzejā nopulēta gumijotā un “pleķainā” daļa no Mārtina Klipenberga skulptūras “Kad no griestiem sāk tecēt”. Kamēr muzejam, kas skulptūru bija aizņēmies no privātkolekcijas, tās bija pamatīgas galvassāpes, mākslas skatītāji uz notikuma rēķina dzina jokus, teiksim, “Ka tik kāds nesaklāj Treisijas Eminas leģendāro gultu”.


Treisija Emina. Mana gulta. 1998

Par to visu, protams, var uzjautrināties vai arīdzan šņākt, ka daļa cilvēku nu neko nesaprot no mūsdienu mākslas, bet der arī kādreiz aizdomāties gluži pretējā virzienā, proti, cik ļoti kopš Dišāna “Strūklakas”, tātad jau gandrīz simts gadus, māksla ir izaicinājusi skatītāju priekšstatus par to, kas tā vispār ir. Šajā kontekstā mākslas telpu uzkopēji šķiet kā vieni no tiešākajiem laikmetīgās mākslas pretmetiem, jo vēlas atgriezt kārtību saskaņā ar vistradicionālākajām vērtībām: skaistumu, tīrību un harmoniju. Kamēr virkne mākslinieku gara bagātības vārdā neatlaidīgi dara pilnīgi pretējo. 

“Katrā lietā slēpjas patiesība un skaistums. No šķēpa ķertas gazeles stiprām nāves sāpēm līdz bezpajumtnieka ievainotajam smaidam. Bet tas gan nenozīmē, ka neredzamais nepastāv. Lai arī mazulis kļūdaini tic, ka cilvēks pazūd, ja viņš aiztaisa acis, tā tomēr nav. Un arīdzan nemanāmie putekļi, kas krājas aiz DVD plauktiem, nepārtrauc eksistēt. Liec to aiz auss,” Sabotage Times publicētajā vēstulē savai apkopējai raksta kinorežisors Verners Hercogs.

Titulbilde: Teherānas māksliniece Šadi Gadiriana (Shadi Ghadirian) darbu sērijā “Kā ikdienā” izaicina Rietumzemju priekšstatu par sieviešu lomu Islāma valstīs un iemieso savu personisko pieredzi par mūsdienīgas sievietes dzīvi sabiedrībā, kurā joprojām saglabājusies tradīcija valkāt sariju.