Foto

“Baltās nakts” skaņu celiņš

“Videogrāfija” un “Skaņu meža” ieskaņa

Rihards Bražinskis
09/09/2012

Foto: Edgars Šulcs

Piedzīvots ikgadējais kultūras turpu-šurpu festivāls “Baltā nakts”. Apskatīšu divus skaņas ziņā visvērtīgākos nakts notikumus – “Videogrāfiju VII” Centrāltirgus sakņu paviljonā un “Skaņu Meža” rīkoto “Sound Exchange” Anglikāņu baznīcā.

Centrāltirgus vs. Vidzemes tirgus?

“Videogrāfijas” izpildījums un atmosfēriskais ietvars bija visai briesmīgs – nenoformēta, savā ziņā kaila telpa, nekoriģēts, gaišs apgaismojums, daļēji aktīvas tirdzniecības vietas, teju nesaskatāmas, salauzītas projekcijas uz angāra griestiem, “iespiesta” skatuvīte telpas sānā un skaņa, ko “apēd” skaļruņiem pretī esošās nojumes – respektīvi absolūti negatīvs pretstats pērnā gada pasākumam Vidzemes tirgus izbijušajā gaļas paviljonā. Vēl arī “Videogrāfijas” intravertais saturs pieprasa sēdvietas, kādu gan diemžēl nebija.

Vakara atklājēja, vietējā ambient dīdžeja Mahi Bukimi priekšnesuma laikā skatuves aizmugure vēl nebija sakārtota, toties uz nākamā dalībnieka uzstāšanos laiku jau bija – proti, aizklāta ar melnu audumu. Jau vairākkārtējais viesis Rīgā, lietuvietis Arturas Bumšteinas skaniski šoreiz bija mirguļojoši vizionārs, visai ierastā, tā saucamā eksperimentālā garā miksēdams elektroniku, sintezatoru un stīgu instrumentu atblāzmas un basu grūdienus.

Vakara nagla, protams, bija ietekmīgās britu izdevniecības Leaf spīdeklis – meksikāņu izcelsmes mūziķis Murcof, kurš rada dziļdomīga rakstura modernās klasikas, detalizētas glitch elektronikas un ievelkošas inteliģentās deju mūzikas savijumu. Viņa sniegums bija daudz spēcīgāks un ritmiskāks (protams, neizpaliekot raksturīgajām ambient starpspēlēm) nekā ierakstos, un tas bija izcils, neraugoties uz ārējiem apstākļiem. Vien vērts piebilst, ka nav labais tonis šāda līmeņa mākslinieku dot tautai par brīvu.

Apmeklētāji ar katru uzstāšanos sadrūzmējās arvien vairāk, Murcof uzstāšanās laikā sasniedzot pienācīgu blīvumu. Pasākums, protams, neiztika bez caurstaigājošiem, neizpratnes māktiem nejaušiem apmeklētājiem, kā arī urļiku izgājieniem, pat vēršoties pie Murcof uzstāšanās laikā. Šajā sakarā apbrīnojama bija apsardzes darbinieku miermīlība.

“Skaņu meža” festivāla ieskaņa baznīcā

Savukārt “Skaņu mežam” par laimi bija veicies daudz labāk – baznīca nebija ļaužu pārbāzta, klausītāji adekvāti un skaņa – pienācīgas kvalitātes. Ungāru mūziķa én performance raksturojama kā akadēmiskas iedabas, kvadrofonisks darbs ar konkrēto skaņu, balsu un instrumentu efektiem. Kompozīcija gan bija iepriekš sagatavota, tāpēc māksliniekam nācās izlikties kaut ko darām, piemēram, pacilājot brilles vai izstaipot muguru – turklāt sēžot pie galda, kas apkrauts ar dažādiem verķiem, kas nemaz uz viņu neattiecās.

Hrestomātiskās vācu izdevniecības Raster-Noton līdzīpašnieks Franks Bretšneiders Rīgā viesojās jau otro reizi. Atšķirībā no uzstāšanās pagājušā gada “Baltajā naktī”, šoreiz par laimi Bretšneiders nespēlēja vienkārši diseni, bet gan uzstājās ar izstrādātu audiovizuālu priekšnesumu, iesākot ar abstraktu, nemelodisku šņākoņu, pamazām nonākdams līdz ritmiem, to visu papildinot ar sinhronizētu, koncentrisku apļu video.

Bet vakara galvenais priekšnesums bija veltījums Hardijam Lediņam – Andra Indāna, Stropu Jurkas, Normunda Griestiņa un Toma Auniņa performance “Tava bārda laikā un telpā” ar Indriķa Ģelža vizualizācijām. Uz skatuves atradās skapis, no kura “nāca ārā” rokas un kājas, kontrolējot laptopu. Pārējie četri dalībnieki bija ievietojušies galdā, un ik pa laikam maliņā piedziedāja neviena cita kā Toma Auniņa laulātā draudzene. Vizualizācijās dominēja vilciens un pietura, kā arī sadzīviski skati, kam periodiski pāri pārlaidās kāds priekšmets, piemēram, skaņuplate vai taurīte. Apmeklētāju sajūsma par šo veikumu, es teiktu, bija pārvērtēta, taču darbs viennozīmīgi izklausījās pēc Lediņa.