BLOGI  

Stāvēt rindā pēc mākslas 0

Anna Iltnere
20/06/2011

Venēcijas biennāles 54. starptautiskā mākslas izstāde no 4. jūnija – 27. novembrim skatāma Arsenālā, Giardini di Castello, paviljonos pilsētā un satelītizstādēs.

Giardini di Castello jeb Dārzos jau kopš 20. gadsimta sākuma Venēcijas biennāles mērķiem izvietots vairāku valstu paviljonu puduris, kurš gadsimta gaitā ir audzis un papildinājies. Napoleona valdīšanas laikā izbūvētajā parkā, kurš ilgu laiku nostāvēja kā pilsētas pastarītis, dzīvību atgrieza tieši biennāle.

Kad gadsimtu vēlāk Venēcijas biennāles atklāšanas dienās dzīvība kūsā pārmēru un uz atsevišķu paviljonu apskati ir jāstāv garumgarā rindā, rodas pārdomas par laikmetīgās mākslas spēku un ieročiem.

Vēsturiska atkāpe: mirkli pirms 19. gs. sākuma (1797. gadā) Napoleons Bonaparts iekaroja Venēciju un nolēma to “uzlabot” pēc saviem ieskatiem. Atbildot valdītāja vēlmei izvērst Venēcijas tālāko galu – Arsenālu, lai to izveidotu par svarīgāko ostu Adrijas jūrā, vietējais arhitekts Giannantonio Selva 1802. gadā izstrādāja projektu iekopt rajona zaļo zonu, pārvēršot to skaistā parkā, kas tā arī tika izdarīts, iesaistot botāniķus un pat uzberot mākslīgu pauguru.

Taču jau dažu gadu laikā pēc pabeigšanas parks izvērtās par izgāšanos, jo bija pārāk tālu no Venēcijas sirds, kas pukstēja San Marco, Rialto un San Lucia rajonā, un gandrīz neviens līdz parkam neaizgāja.

Situāciju pēc vairākiem gadiem mainīja Venēcijas biennāle. Kad pēc pirmām izstādēm, kas notika Arsenāla Palazzo 19. gs. beigās, itāļu mākslinieki uzmeta lūpu, ka starptautiskā rakstura dēļ viņiem tiekot atvēlēta pārāk maza platība, kur izstādīties – organizatoriem radās ideja. Citvalstu māksliniekiem tika piedāvāts tuvējais parks (Giardini di Castello) – pēc paviljonu sistēmas.

Pirmo paviljonu uzbūvēja Beļģija 1907. gadā, jaunākais ir Dienvidkorejas, kas celts 1995. gadā. Kopā šobrīd ir 30 paviljoni 34 valstīm (ASV, Krievija, Lielbritānija, Austrālija, Somija, Zviedrija u.c.)

Dārzos biennāles laikā blīvējas liela apmeklētāju daļa, arī šogad. Rindas garumi pie paviljoniem rada ievilinošu iespaidu, cik ļoti ir jāredz konkrētās valsts ekspozīcija. Savukārt tie, kas bez rindas, attiecīgi šķiet mazliet aizdomīgi – kā produkti bez jau zināma zīmola, kurus tu grozi, pēti sastāvu, ar aizdomām prāto, ir labs vai nav. Un ja ir – tad kāpēc gan pēc tā neveidojas rinda?