BLOGI  
Filosofs Kārlis Vērpe. Foto: Sandra Krastiņa

Atgādināšu – tā ir kultūras iestāde, nevis izklaides centrs (kaut visdrīzāk tie šodien ir identi jēdzieni) un no ielu bandām šajā stāstā jau domāju esam aizrakstījies. Vieta, kura jebkuram piedāvā iespēju kultivēties. Tādēļ zirgu pārošanās, par kuru pie kāda datora amzierējās puiku bariņš, likās viens no izglītojošākajiem pasākumiem. Lai kā kaitinātu kaut vai Gintera Andersa taisnprātība un moralizēšana par moderno mediju ietekmi uz sabiedrību (piem., darbā The Outdatedness of Human Beings), liekas ka tā nebūt nav novecojusi. Stilīgums un bildes pārsvars bieži vien apslēpj gara virspusību, lielākoties ko būtiskāku par stilīgumu un bildes vizualitāti, tās piedāvāto izklaidi, prieku atrast nav iespējams.

Par būtisko atgādina kāda cita Parīzē uzmeklējama māja – Mains d’Œuvres (roku darbs). Dažādu mākslinieku – mūziķu, teātrinieku, instalātoru u.c. – sadraudze, kura kopējā sinerģijā rīko regulārus pasākumus. Tur sastopama francūziete Aleksandra, kas izstrādā alternatīvu komunikācijas izpratnei – mediāciju (lai ko tas arī nenozīmētu), portugāliete Lara, ar kuru kopā var padomāt par Fernando Pasoa (Fernando Passoa) dzeju, vai franču mūziķis Džeremijs, kurš enerģiski pārliecina par savas uzdzīves aspektiem. Nepārprotiet, minētie cilvēki kopā ar citiem “Roku darbā” pamatīgi strādā un piedāvā kvalitatīvu un, ja labpatīk, aktuālu mākslu, vismaz viņiem ir iespēja to darīt. To sagādā iestādes organizatori, dodot māksliniekiem maksimālu brīvību tajā pavadīto laiku izmantot pēc iespējas atbilstošāk saviem mērķiem.

Ierodoties uz izstādi ēkā, biju pārsteigts, ka telpa tukša. Izrādījās – māksla taps vakara gaitā. Viens pēc otra mākslinieki uzrodas un atstāj zīmes pie vai uz baltajām sienām. Daudzi Dišāna negurstoši sekotāji un citi objektu standartizētāji, performanču meistari un nebijušu pieredžu sagādnieki. Piemēram, Losandželosas māksliniece Megana Meja Dāldere (Megan May Dalder) izveidojusi spoguļu kasti (mirror box). Divi cilvēki stāv viens otram pretim, pa vidu specifisks stikls, tajā redzi gan otra seju, gan arī savas atspīdumu. Efekts – sejas saplūst un veidojas cita. Turklāt tas ir interaktīvs process, sejas veidotāji var sarunāties.

Daudzi no piedāvātajiem darbiem ir tādi, uz kuriem nav iespējams blenzt, turklāt lirisks prieks nerodas. Tie pamatā nebalstās vien jutekļu kairināšanā un fascinēšanā, bet pieprasa līdzdarbību un domāšanu. Varētu teikt: “Garlaicīgi.” Bet beidzot iemantoju garu laiku.

Vakaru noslēdz dzīvas, dejojamas mūzikas koncerts (šajā ziņā esmu pārāk barbarisks, lai censtos to klasificēt), kur visdrīzāk ļauties pamatinstinktiem. To gan arī var darīt labi, ja atceras Latvijā rodamo, dejošanai paredzēto vietu piedāvājumu.

Tie arī ir vieni no spilgtākajiem kultūrista, kas tāds būt nemaz nevēlas, pieredzējumiem Parīzē. Līdz jēlumam banālo klišeju –  mīlētāju, romantikas pilsēta – uzlauzt neizdevās. Padevos un labprāt pie piepilsētas dzīvokļa loga, veroties uz Eifeli, būtu arī palicis. Turklāt šī noskaņa nenonāca pretrunā visam bīstamajam, kas plaisā aisberga blīvo salumu un to ievirza sazin kādā virzienā.