BLOGI  
Filosofs Kārlis Vērpe. Foto: Sandra Krastiņa

Ar Sebastianu sēdējām parkā, zālājā, uzēdām našķus, dzērām vīnu un novērojām darbaļaužu atpūtniekus. Cilvēki ar ģimenēm, lielākoties afrikāņi, daudzu čalojošu bērnu ieskautas sievietes krāšņos, dzimtās vietas nacionālajos tērpos, kas dažbrīd jau sintezēti ar rietumu zīmolu lakatiem. (Sastapt vietējo francūzieti ar kaut vienu bērnu ir salīdzinoši retums.) Sebastianā varēja just apspiestu niknumu. Par Lepēnu balsot nevarot (ne tajā rajonā pierakstīts), bet gaidot viņas nākšanu pie varas un turpmākos veikumus. Esot gan draugi afrikāņi, arābi, bet tādi, kas pārliecinātāki francūži par pašiem francūžiem. Problēma – lielākā daļa imigrantu turpinot kopt savu māju kultūru un franciskums viņiem saistoties vien ar komforta nodrošināšanu. Kad uz ielām veikalu nosaukumi parādīšoties imigrantu valodās, mans sarunu biedrs ķeršoties pie ieroča. Imigrantu pārsvars, īpaši rajonā ap dzīvokli, kura logā skatīju Eifeli, liekas kā pretsitiens valsts koloniālajai vēsturei. Turklāt daudz civilizētāks, jo neviens frančus nespiež mainīties. Katrā ziņā tas tiek veikts vien ar klātbūtni un savu paražu turpmāku kultivēšanu, vietējās nepārņemot. Neatslābstot patosā, Sebastians turpina stāstīt par incidentu, kas noticis netālu no parka, kurā vakarējam. Dienas laikā pie kāda veikala uz moča piestājuši puiši, ienākuši un novākuši pārdevēju, vecumā pirms divdesmit. Šajā gadījumā jau vairs nevarot runāt par mafiju, kas taču parasto iedzīvotāju ikdienā cenšas iejaukties pēc iespējas mazāk un ir īpaši piesardzīgi. Sebastians nosaka: “Datorspēļu paaudze”.

Sebastiana stāstītais sakūst ar viena no Parīzes mūsdienu modernās kultūras, digitālās mākslas centra Gaite lyrique (lirikais prieks) pieredzi. Vieta – gaumīgs mūsdienu dizaina kultūras paraugs, biļetes tirgo kalsni, pieklājīgi, stilīgi saģērbušies puiši ar pieskaņotām brillēm, telpu plašuma un izstādīto darbu proporcija par labu telpām. Ekrānos redzami mūsdienu tehnoloģiju sasniegumi: dejotāji, kas, pretojoties (iespējams likteņa) vējam, pamazām izpūšās lapveidīgā matērijā un no ekrāna izzūd, monstrs, kas iet uz priekšu un pamazām maina savu miesu no ugunīga uz akmenscietu u.c. Bērneļiem, kas sasēdušies skatīties, patīk. Man pamatīgāka jēga par vizuālo brīnumu nerodas, bet iespējams neko vairāk par lirisku prieku šeit nav jāsasniedz, jo, protams, skatāmais ir tik neredzēti savdabīgs, ka tā blenžot varētu pavadīt kaut visu dienu. Otrajā stāvā labiekārtota bibliotēka ar kubiem, kuros var nolīst, lūrēt teļļuku, pieslēgt datoru, lasīt līdzpaņemtu vai turpat plauktos atrastu lasāmvielu. Tāpat platekrāna monitori, pie kuriem paspaidīt kādu datorspēli (Super Mario vai Quake šābrīža līdziniekus). Vietas jau aizņēmuši bērni. Grāmatplauktos plaši pieejama lasāmviela par datorspēļu mākslu. Šajā cilvēka izpausmes sfērā savos bērnības centienos, ja seko Benjamina lietotajai marksisma terminoloģijai, neesmu spējis atrast neko citu kā visveiksmīgāko atsvešināšanos no sevis. Pat televizora, kur nu vēl kinofilmas skatītājs par to sapņot nevar. Atšķirībā no filmas, datorspēle ir daudz nepārtrauktāka un iesaistošāka (tā ir interaktīva), tā apnīk stipri vien vēlāk, iespējams, par vēlu.