JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
BLOGI  
Filosofs Kārlis Vērpe. Foto: Sandra Krastiņa

Kādā no Parīzes apmeklējuma vakariem vēros savas pagaidu mājvietas, piepilsētas dzīvokļa logā. Pirmo reizi skatiens tik ilgi kavējās pie Eifeļa torņa, no kura gan redzama bija vien virsotne un pa brīdim prožektora stars. Tāda kā bākuguns noklīdušām sirdīm un tai pat laikā visu caururbjošs un disciplinējošs sargtorņa prožektors. Līdzīgas noskaņas vēlāk atradu tornim veltītā Barta esejā (The Eiffel Tower). To rakstot vakarā, Barts arī esot redzējis torņgalam piestiprinātu gaismekli, kuru tobrīd viņaprāt vērojuši draugi citviet pilsētā. Parīzē neredzēt Eifeli varot, vienīgi tajā uzbraucot. Šāda mērķa vadīts reizēm rīkojies Malarmē. Barts piemetina, ka tas gan ir vien mirklīgs mierinājums nolemtībā, jo, esot Eifelī, kļūsti par visas Parīzes pārskatītāju, kļūsti par šo pilsētu aptverošu un savos šablonos strukturējošu aci. Pēc Barta domām Eifelis ir tukša zīme (tas taču ir pilnīgi nepraktisks), tīrs apzīmētājs, jo sasaistās ar plašu nozīmju loku. Sapratu, ka šajā ziņā nekas nav mainījies – par spīti citam prominentam Parīzes dokumentētājam, Brasajam (Brassai), kurš savās avangarda uzplaukuma laikā tapušajās fotogrāfijās esot tvēris pilsētu tādu, kāda tā vairs nekad nebūs. Tāda tā patiesi nav, tomēr vismaz Eifelis laiku pārdzīvo.

Līdzīgi tornim pati Parīze ir vienlaikus romantiska un draudīga. Esmu atbraucis pie mīļotās. Klīstam pa ieliņām, kuras pārpilnas aktīvi čalojošu un priecīgu ļaužu pārbāztām kafejnīcām (ar to tās pievilcīgākas par Vācijā lielākoties sastopamajās kafejnīcās valdošo distancētību un mākslīgo pieklājību). Bulvāriem, kur viens pēc otra krāšņi renovēti iepirkšanās un citādas izklaides tempļi, daži veidoti pēc 19. gs. industriālisma pieminekļu arhitektūras, vītām un liektām dzelzs konstrukcijām, milzīgiem, stiklotiem logiem. Pasāžām, kuras ļauj miesiski piedzīvot Valtera Benjamina aprakstīto fantasmagoriju (Paris, Capital of the Nineteenth Century). Patērniecisku sapni, kurā sapņotājs tiek no sevis atsvešināts, padarīts par preci un neatslābstošu preču patērētāju, lielākoties jau sapņos. Glaimojošo glamūru un citu redzēt vērtu Parīzes kultūras simbolu klātbūtni itin bieži pārtrauc sirēnām kaucoši policijas busiņi, kas traucas mums nezināmā virzienā.

Parīzietis Sebastians zināja stāstīt, ka vietējās ielu bandas kļuvušas nepieredzēti nekaunīgas. Piemēram, aizdedzinot mašīnu un gaidot ugunsdzēsējus ar tos sargājošiem policistiem, lai apšaudītu. Tāpat noteiktos rajonos (piem., Monmartra tuvumā), iestājoties nakts stundai, labāk nerādīties. Kā teikts kādā Parīzes un Losandželosas policistu sadarbībā tapušā pētījumā, lielākoties bandu locekļi ir jaunieši pirms divdesmit, vecāku pamestas imigrantu atvases, vecumā zem divdesmit. Parīzes bandām nav raksturīgi izteikti vadoņi, autoritātes ir īpaši nežēlīgie un naudīgie, kuriem pieder attiecīga atribūtika – glauns autiņš un kopējiem priekšstatiem atbilstoši skaista meiča.