BLOGI  
Filosofs Kārlis Vērpe. Foto: Sandra Krastiņa

Kārlis Vērpe: Mežonis Parīzē 0

Kārlis Vērpe, filosofs
13/06/2011

Saņemot Arterritory.com aicinājumu dalīties savos, kultūrista iespaidos par Parīzē pavadītajām dienām, apjēdzu iepriekš šad tad sastaptu domu: ir lietas, par kurām tikai retajam izdodas uzrakstīt labi. Piemēram, lietām, kuras Andrejs Grants tepat publicētā intervijā piesauc dekoratīviem vārdiem, cilvēkiem, kuru darbi būtiski mainījuši apziņu, vai arī vietām, kuras ļoti labi vai lieliski raksturojuši daudzi citi. Vai par kurām teikts, rakstīts, rādīts ir daudzviet un daudzreiz, turklāt, ne vienmēr to dziļāko, kulturālāko mērķu vārdā (piem., tūrisms). Tā šādas vietas apaugušas vien prasmīgi uzlaužamām šablonu bruņām (Parīze – mīlētāju, romantisma, bohēmas u.t.t. pilsēta). Šādas vietas savā kultūrvēsturiskajā lielumā un blīvumā atgādina aisbergu. Tā kustības vērojamas vien no pavadoņa lidojuma vai saklausāmas aisbergu mīlētājam, lietpratējam (kā Vernera Hercoga darbā “Sastapšanās pasaules malā”). Sekojot domas pavedienam, atteicos piedalīties kultūristu sacensībās par Parīzi, galu galā esmu pavisam kalsns!

Tāpat uzaicinājumā ietvertajā vārdā saklausīju ironiju, jaušu vai nejaušu komentāru tādiem Latvijas sarunu telpās bieži sastopamiem spiedogiem kā kultūras darbonis, cilvēks, speciālists. Bieži rodas iespaids, ka Latvijā dzīvo tādi īpaši cilvēki, kas nodarbojas ar kultūru, un citi, kas, sekojot elementārai loģikai, ar to nenodarbojas, tādēļ visdrīzāk ir uzskatāmi par mežoņiem. Liekas pat, ka minētie apzīmējumi tā nēsātāju jau apriori apvelta ar īpašu, svarīgu, nozīmīgumā starojošu auru, kas bieži savos apriorajos aizmetņos arī paliek.

Tie bija divi pamatapsvērumi, kādēļ savā Parīzes pieredzē vēlējos drīzāk būt mežonis, līdzīgs tādam, kāds reiz fotogrāfiju centās skatīt parīzietis Rolāns Barts (Camera Lucida). Barts vēlējās būt mežonis, lai pārvarētu kultūru. Tādu, kurā dominē zinātniska skatiena universalizējošs un instrumentalizējošs spēks, kura uzblīdusi lētiem šabloniem un mītiem. Barts vēlējās pretoties gurdumam un vienaldzībai, ar kuru šabloni un mīti tiek uzsūkti, pārnēsāti un reproducēti. Pretoties, lai tuvotos pavisam personiskam un līdz ar to būtiskam pārdzīvojumam. Tātad mežonis ir brīvs vai vismaz tāds neatlaidīgi cenšas būt.

Mana Parīzes pieredze jau minēto un turpmāk ietvertu iemeslu dēļ ir fragmentāra, tādēļ arī šajā ziņā atļaušos būt brīvs un rakstīšu tēlus, kuri neveido veselumu, drīzāk, viens otrā pārplūstot, saslēdzas struktūrā, kā kaleidoskopā.