BLOGI  
Ņūtona norādījumi pareizai acs bakstīšanai
Kā Gēte un Ņūtons eksperimentēja 0

Krišs Salmanis
07/08/2012 

Domājot, ko būtu interesanti pateikt par manu Cēsu mākslas festivālā izstādīto darbu “Gaisma”, atcerējos stāstu par pirmo vilcienu pasažieriem, kas nereti esot krituši ģībonī jutekļu pārslodzes dēļ – aiz loga slīdošie skati mainījušies līdz šim neredzētā ātrumā. Gēte savam laikmetam pat piemērojis terminu “veloziferisch” – vārdu “velocitas” (latīņu valodā “ātrums”) un “Lucifers” savienojumu. Droši vien tas nebija domāts kā kompliments, lai gan burtiskā tulkojumā Lucifers nozīmē “gaismas nesēju”. Un, ja mūsdienās vilcieni mēdz būt vien desmitreiz ašāki, tad informācija patiešām jau ceļo ar gaismas ātrumu. Pastāvīgais paātrinājums ir kļuvis par normu, un nu bailes ir drīzāk no apstāšanās.


Venēra (pazīstama arī kā Rītazvaigzne, Vakarzvaigzne, Lucifers un Auseklīts) novērojama apmēram stundu pēc saulrieta un stundu pirms saullēkta

Gētes un straujā progresa attiecībām vispār bijis sarežģīts raksturs. Dienas avīzes viņš uztvēris kā lāstu, tāpat sociālās vienlīdzības idejas nav diezko patikušas. Eksperimentējot nepilnus simt gadus vecākās Ņūtona krāsu teorijas ietvaros, Gēte reiz skatījies caur prizmu uz baltu sienu. Tā nesadalījās pamatkrāsās, tādēļ dzejniekam radās aizdomas, ka zinātnieka novērojumi ir tikai īpaši gadījumi, bet teorija kopumā ir kļūdaina. Sekoja dažādi eksperimenti ar gaismu, tumsu un to ietekmi uz krāsu uztveri. Gēte veicis akurātus novērojumus par krāsu uztveri un to mijiedarbību skatītāja prātā. Laikam darbs bijis aizraujošs, jo viņš atzinis, ka ar savu dzeju īpaši nelepojoties, toties nevarot noliegt, ka viņš esot vienīgais savā gadsimtā, kurš zina patiesību par grūto krāsu zinātni. Un Ņūtona galvenā kļūda bijusi paļauties uz matemātiku, nevis aci. Par spīti līdzīgiem novērojumiem, daudzi no Gētes secinājumiem ir pretēji Ņūtona izdarītajiem. Ņūtonaprāt, baltā gaisma sastāv no spektra krāsām, bet Gētem baltā gaisma ir nedalāma; Ņūtons uzskatīja, ka ir 7 tīras krasas, Gēte – ka ir tikai zils un dzeltens, pārējais ir to sajaukums ar tumsu. Mūsdienās “Zur Farbenlehre” (1810) tiek uzlūkota kā dzejnieka, nevis zinātnieka darbs, tomēr tas ietekmējis gan prerafaelītus, gan Tērneru un Kandinski. 

Gadsimtu agrāk, 1665. gada mēra laikā Ņūtons slēpās laukos, kur nodevās dažādām izklaidēm ar gaismu un optiku. Nonāca tik tālu, ka pēc izmēģinājumiem ar puscaurspīdīgiem priekšmetiem, lēcām un spoguļiem, Ņūtons ķērās pats pie sevis. No koka izgatavojis nelielu, trulu irbuli, viņš to iebāza sev starp aci un kaulu tik tuvu acs aizmugurei, cik vien bija iespējams. Kustinot kociņu, viņš ieraudzīja vairākus “gaišus, tumšus un krāsainus apļus”. Ja eksperimentu atkārtoja gaismā un ar puspievērtām acīm, tad bija redzams tumši zils aplis ar gaišāku plankumu vidū. Stingrāk uzspiežot, tā centrā parādījās vēl viens zils aplītis. Citkārt apļu bija vairāk un dažādās krāsās. No centra – “zaļš, zils, violets, tumši violets, zils, zaļš, dzeltens, sarkans kā liesma, dzeltens, zaļš, zils, plats violets, tumšs”.

Dažkārt viņš ieklīda anatomijas teritorijā un mēģināja izdibināt, kas īsti vada redzēto informāciju pa optiskajiem nerviem. Vienu no hipotēzēm, ka tie esot spiritus animales, Ņūtons apgāza eksperimentāli: nosienot vienu nerva galu un karsējot vidu, pa otru nekas nenāca ārā. Par laimi šajā eksperimentā viņš vismaz nelietoja pats savu materiālu. Visam pa vidu Ņūtons darbojās arī ar prizmām. Laižot baltu gaismu caur trīsstūrveida prizmu, tā sadalījās spektra krāsās. Ieviešot otru prizmu, tās atkal savienojās vienā, baltā tonī. Nošķirot vienu spektra krāsu un laužot to tālāk ar citām prizmām, bija iespējams iegūt krāsu, ko tālāk vairs nevarēja mainīt nedz ar jaunām prizmām, nedz filtriem. Tā Ņūtons nonāca pie secinājuma, bet tieši baltā gaisma ir – krancis, kurā sajaucies tīro krāsu spektrs.


“Gaisma” – trīskrāsainām prizmām rotējot lielā ātrumā, sarkanais, zaļais un zilais saplūst baltā

Gētes secinājumi nu ir izbrāķēti, bet Ņūtona teorija izturējusi intensīvus laikabiedru uzbrukumus (kopš tiem laikiem nežēlīga kolēģu kritika ir kļuvusi par normālu zinātnes praksi) un guvusi virsroku. Tomēr mans darbs laikam ir vairāk dzeja, nevis eksperiments. Prizmas, kas savieno dažādas krāsas atstaroto gaismu, radot nosacīti baltu toni, no zinātniskā viedokļa nav nekas interesants. Teoriju no tām sen vairs neuzbūvēsi un neko jaunu neparedzēsi. Taču robeža starp zinātni un mākslu ir stipri paplūdusi. Ņūtona rotaļas ar irbuļiem varētu būt vienkārši kāda angļu ekscentriķa dīvainības, bet tik pat labi to varētu saukt par agrīnu bodyart. Pulka radošu cilvēku ir sākuši strādāt zinātnē vai filozofijā un tad ieklīduši mākslas laukā. Vai tie vienkārši būtu bēgļi no stingrā zinātnes režīma, kuri cer uz atvieglotiem noteikumiem vienīgajā cilvēka darbības jomā, kur viss, pat plānā galdiņa urbšana var izrādīties veiksmīga un leģitīma metode? Diez vai. Man pašam reiz bija kursabiedrene, kas pirms tam bija nodarbojusies ar pētniecību Lielajā hadronu paātrinātājā. Negribas ticēt, ka pie tik lieliem kloķiem var piekļūt kurš katrs vieglas dzīves meklētājs. Vai viņa mākslā atrada to, ko neatrada CERN? Var jau būt. Ja zinātnieka eksperiments izgāžas, jāmeklē jauna teorija. Toties neveiksmīgs mākslas eksperiments ne tikai saglabā mākslas statusu, bet dažkārt pat iedarbojas spēcīgāk par gludi noritējušu un nevainojami īstenotu projektu.