Akmens un mašīnas
Aurora Rubinshtein
27/05/2012
Foto: Aigars Altenbergs
Nezinu, ko šobrīd skolās liek darīt ar Blaumani, bet, kad es mācījos, tad domrakstos bija jāapraksta savstarpējās attiecības, lai beigās sanāktu morāle, ka vecākus vajag cienīt. Tālab “Indrāni” (1904) palikuši atmiņā kā ne tik saistošs gabals. Tagad Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī ir jauns Rūdolfa Blaumaņa “Indrānu” iestudējums Elmāra Seņkova režijā. Pēc izrādes noskatīšanās man gribas uzrakstīt to nopietno domrakstu, kuru neuzrakstīju skolā. Par to, kāpēc tieši šī luga ir Blaumaņa īstais meistardarbs, nevis jautrās “Skroderdienas Silmačos” ar žīdiem, ziņģēm un meņģēšanos. Kā Elmārs Seņkovs rāda savā izrādē, šī luga ir ne tikai psiholoģiska ģimenes drāma, bet kas vairāk – stāsts par laikmetu sadursmi globālā līmenī. Tas ir paradigmu maiņu konflikts, kuru piedzīvoja visa Eiropa. Mākslas darbs “Indrāni” vēsta par “pirmā viļņa”[1] (agrārās civilizācijas) aristokrātijas vērtībām – dzimtas ģerboņa vārdu, godu un slavu, kas piesaistītas zemei un kuru apdraud nākamais laikmets ar gluži citām vērtībām. “Indrānus” var skatīties kā zemei piesaistīto vērtību sistēmas iznīcināšanas drāmu. Vecākajiem Indrāniem tā ir traģēdija – viņiem tas ir stāsts par dzimtas vārda aptraipīšanu un zemes sakrālo vērtību iznīcināšanu, kamēr pārējie varoņi dzīvo komēdijā – jo mazāka atbildība Indrānu vārda priekšā, jo teatrālāki žesti un intonācijas (piemēram, Gustes un Kaukēna personāži).
Globālās pārmaiņas rodas lielajos inovāciju centros – pilsētās ar rūpnīcās, bet šo pārmaiņu atbalsis atskan pat nomaļās lauku saimniecībās. Pabijis Impērijas lielpilsētās (pat iepircies Smoļenskā!), sajutis jauno laiku dvesmas, dzimtajās mājās atgriežas vecākais dēls Edvarts un ar savas sievas Ievas viltību iegūst varu noteikt jaunu modi “Indrānu” dzīvē. Iestudējumā ir redzama vairāku paaudžu pakāpeniska pāreja no vērtībām “zeme-darbs-daba” uz “uguns-mašīnas-pilsēta”. Jaunākā paaudze (Edžiņš) ienes pat vēl nākamā viļņa (informācijas un simboliskā kapitāla laikmeta) vērtības. Skatuves telpa top plašāka un to piepilda atbalsis.
Karojošo laikmetu vērtības apspēlētas arī izrādes scenogrāfijā. Pirmajā cēlienā darbība notiek norobežotā skatuves priekšplānā, kur varoņi dzīvojas pa pelēki krāsotu telpu ar piekrautiem bēniņiem. Tur ir daudz visādas mantības, kur ikviens priekšmets norāda uz īpašnieku saikni ar “zemes-darba-dabas” trīsvienību. Nākamās paaudzes lietu mērs ir simboliskāks: nauda. Tas ir Edvarts, kurš starp groziem un grābekļiem paslēpj par ošiem ietirgotās papīra naudas zīmes. Tomēr šī paaudze savā būtībā vēl nav pārāk destruktīva, viņiem vēl joprojām “saulīte tas gudrākais kungs pasaulē”. Tālāk par cepli un mazmājiņu noras malā viņu fantāzija nesniedzas. Bankas saistības liek nocirst dzimtas ošus un, kā apspēlēts izrādē, izīrēt zemi reklāmai. Nauda liek pārskatīt tradicionālās zemes tiesības, tomēr vēl ne atteikties no tām. Varoņu dialogos figurē arī otrs dēls, kurš ir Sanktpēterburgā. Arī viņš vairs nav īsts zemes cilvēks un pa īstam sava tēva dēls, jo kalpo augstākām hierarhiskām instancēm.
Ar daudz lielāku radošās destrukcijas dinamiku un atrautību no zemes abus brāļus apsteidz Noliņš. Šim Blaumaņa personāžam ar vienu zirgspēku nepietiek, turklāt jaunajā izrādē Noliņš vizinās uz mutanta jeb zirga un velosipēda krustojuma. Viņa sirdi pilda kvēla ticība “mašiņām” – visa veida mašīnām, kuras darbina ar uguns spēku. Tālab viņš var bez sirdsapziņas pārmetumiem sadurt zirgu, vecā ābele viņam ir vien “vezums malkas”, un viņš pasludina arī jaunu modi: ārdīt sienu ar plinti-ugunsmašīnu. Vairāk par visu viņu vilina lielpilsētas uguņi, un, kā šajā iestudējumā saprotam no viņa žestiem un intonācijas, nonācis pilsētā, viņš labprāt dosies strādāt rūpnīcā. Saprast šo līniju izrādē labi palīdz aina, kurā Noliņš iepazīstina nākamā etapa sistēmas grāvēju Edžiņu ar modernu lopu ganāmo mašīnu. Autors ieliek topošā emigranta Edžiņa mutē vārdus: “Lai viņi te plēšas, man tās mājas nevajag! Es viņu tāpat pārdošu kā tēvs tos kokus. Un tad projām!”, bet rokās ieliek gan plinti, gan akmeni, ar ko izsist vecvecāku “etnogrāfiskā muzeja” logu. Režisors viņam iedod arī videokameru, ar ko bezkaislīgi filmēt Indrānu mātes acis, tā padarot savu attieksmi par multimediju performanci.
Kas vienam ir akmens, ar ko izsist logu, tas citam ir pēdējais draugs. Indrānu tēvs grib uz šī akmeņa galvu likt, paņemt šo akmeni līdzi kapā, jo tas ir ne tikai simbols paaudžu nesaskaņām, bet arī aizgājušo “Indrānu” godības īpašums. Pelēkais Latvijas laukakmens kā latviešu aristokrātijas dārgakmens, kuru nesaražos smalkās un jaudīgās pilsētas rūpnīcas, ne arī kuru spēs digitalizēt nākamības un Informācijas laikmeta Latvijas kultūras kanonisti. Mašīnas ir visas vienādas, akmens ir katrs unikāls. Industrializācijas vilnis iznīcināja Eiropas aristokrātu vērtības – pilis kļuva par muzejiem ar ieejas maksu, unikālās dārglietas kļuva vien par orģināliem, pēc kuru parauga tiek veidotas kopijas un kopiju kopijas. Latviešu aristokrātiem piederēja kas vairāk: dabas bagātības bez patentiem un autortiesībām. Atrisināt karojošo laikmetu konfliktu? Tikpat viegli kā atdot Indrānam nocirsto koku vietā tādus pašus. Cena ir kā starpība starp kopiju un oriģinālu.
Izrādes veidotāju komandai ir dzidri tīra stila izjūta. Blaumanis pats bijis teātra kritiķis un izmantojis metaforu par teātri kā vienkāršu trauku un slīpētu glāzi. Šis iestudējums ir mūsdienīgs, bet par laimi – ne pārāk moderns, un ar to kā caur šo slīpēto glāzi var skatīties vēl uz citiem aktuāliem jautājumiem. Piemēram, vai ir vērts vērsties tiesā, ja saņem normālu pensiju, bet bērnu mīlestību nē. Gribas izcelt arī izrādes “Indrāni” veidotāju komandu, režisora Elmāra Seņkova diriģētu. Visu kopējais darbs veido vienotu, elegantu harmoniju: Goran Gora mūzika minimālisma stilā, kostīmi pelēku toņu mierīgā gradācijā (Krista Dzudzilo), elegantās dekorācijas (Reinis Dzudzilo). Jāatzīst, ka jauniestudējums svaigi krāsotajā Rīgas Krievu teātrī teātrī ir labs malks “Indrānu” ķēķa gala avota ūdens – no slīpētās glāzes!
Tuvojas Līgo vakars un Jāņu nakts limuzīnos – starp dabu un mašīnām. Tuvojas arī Rūdolfa Blaumaņa 150 gadu jubileja un nākamajā sezonā mūs gaida vēl viena “Indrānu versija” Valtera Sīļa režijā un vēl viens Blaumaņa darba iestudējums Elmāra Seņkova režijā – tas būs “Purva bridējs”.
[1] Viļņu metaforu, aprakstot civilizāciju vēsturi, lieto Elvins Toflers savā grāmatā “Trešais vilnis”.
