Mākslas ķermeņu apgreids
Andrejs Levkins
14/05/2012
Nīderlandes pilsētas Neimegenas (Nijmegen) arheoloģijas un mākslas muzejā Museum Het Valkhof līdz 12. augustam atvērta izstāde “Kālab dievietes ir tik daiļas: antīkā mīlestība un skaistums”. Muzeja specializācija nav mūsdienu māksla, tur eksponētas galvenokārt senlietas, piemēram, no Antīkās Romas laikiem, jo Neimegena radās kā romiešu militārā apmetne. Ir arī “vecmeistari” un neliela (spriežot pēc apraksta) mūsdienu mākslas nodaļa – nīderlandiešu popārts un 80.–90. gadu māksla.
Izstāde ir starpdisciplināra – gan par antīkās senatnes tēmu, gan mākslu. Arī – mūsdienu. Autoru vidū – itāliete ar mazliet teatrālu vārdu Anna Utopija Džordano (Utopia Giordano). Tas ir digital-art, tāda kā savdabīga akcija: dieviešu skaituma tēmu autore tvērusi konkrēti, izvēloties Venēru un radot desmit darbus par viņu. Tas ir – par viņām. Katrs darbs: oriģināls un tā apstrāde. Botičelli, piemēram (“Venēra gliemežvākā”). Ticiāns “Urbīno Venēra”. Velaskess “Venēra un Kupidons”. Un ne tik ievērojami un salonu mākslinieki, bet – arī kailās Venēras. Visas desmit aplūkojamas Annas Utopijas Džordano mājaslapā.
Aleksandra Kabanela “Venēras dzimšana”, un Annas Utopijas Džordano versija
Kas attiecas uz pārveidi – māksliniece padarījusi viņas visas mazāk tumīgas nekā oriģinālgleznās, piemērojusi mūsdienu sievietes ķermeņa modes standartiem. Nav tā, ka Venēras būtu kļuvušas pavisam kārnas, tās iekļaujas formātā, kāds pieņemts, piemēram, reklāmās.
Kopumā rezultāts atstāj erotisku un gandrīz vai pornogrāfisku iespaidu (objektivitātes dēļ pajautāju kolēģiem, un viņi apstiprināja). Saprotams, autore ir mazliet uzspēlējusi, lai sasniegtu tieši šādu efektu. Arī tievās dievietes varētu atveidot ne tik mērķtiecīgi seksuālās pozās – bet mūsdienīgākā manierē. Autore nav centusies proporcionāli samazināt par kādiem desmit kilogramiem atvieglotos ķermeņus. Noņēmusi tikai pašus izteiksmīgākos apaļumus, samazinājusi gurnus un krūtis, arī mazliet mainījusi pozas – tā kā tagad skaitās cool.
Artemizijas Džentileski “Dusošā Venēra”, un Annas Utopijas Džordano versija
Runa šeit nav par ХХХ produkciju, bet par to, kas atklājas nenostrādāts pēc аcīm redzami veiktām darbībām. Jā, pārveidojumi iegūst kādu erotiski pornogrāfisku komponenti, kādas oriģinālā it kā nav. Sākotnējā resnā Venēra pa pusei dus miegā, pa pusei izbauda nepamatotu (no šodienas skatītāja viedokļa) svētlaimi, bet paslaidinātajā variantā viņa uzskatāmi tvīkst. Kā tad tā?
Protams, tas pats motīvs (atlaidusies un laiskojas) ir arī autoru oriģinālgleznās. Bet mainījusies gaume un priekšstati, sieviešu ķermeņa aprišu trendi, un tālab erotiskā komponente (arī tāpēc, ka gleznas atrodas muzejā, kas pats par sevi ir aseksuāli) ir zudusi. Turklāt rīmeiki ir izcēluši autora motivāciju, visu atgriežot atpakaļ pie sākotnējās uztveres. Tātad te vēl piedevām vispārējai apskatei izvilkts ārā autora mākslas objektu radīšanas mehānisms.
Djego Velaskesa ”Urbīno Venēra”, un Annas Utopijas Džordano versija
Arī tāpēc, ka jebkurš mākslas objekts (pat tik banāls kā kārtējā Venēra) ietver sevī pasūtītāja vēlmes (lūdzu, uzglezno man tā, lai...), paša autora priekšstatus un intereses, tālaika tipāžus un daudz ko citu. Tās ir kā mākslas objekta tehnoloģiskās iekšas.
Nu, un arī tās pašas par sevi var iespaidot. Tas var arī nebūt kailums, bet kaut kas cits. Kailums vienkārši uzskatāmāk atklāj, ka jūtas, ko tas izraisa, ir paša mākslas objekta daļa. Un tas ir tieši šāds – ar visiem motīviem, priekšnoteikumiem un vēlmēm, un nevis piedāvātais pabeigtā varianta bildītē, kas, lūk, ir skaista un karājas muzejā pie sienas, jo ir mākslas vērtība pati par sevi. Nē, taču, tā ir tikai prezentācijas, parādītā puse. Bet kurš gan to sapratīs? Lai gan tas ir normāli – kā dzīvē. Piemēram, futbols: gan nejaušs skatītājs, gan fans, gan speciālists vēro vienu un to pašu maču. Viņi varbūt pat vienādi priecājas par spēles gaitu, bet būtībā katrs no viņiem redz kaut ko citu un citādi. No kā arī izceļas visas tās problēmas ar mūsdienu mākslu un tās uztveri tautā. Jo ne viss pasaulē ir futbols, un dažos gadījumos ar sadzīviska līmeņa uztveri ir par maz (bet ne Annas Utopijas Džordano gadījumā – un ar to arī viņa izceļas).
Vēl viens āķis: vienkāršais gleznas sākotnējās seksualitātes motīvs pazūd, jo ir mainījušies sociāli erotiskie gaumes priekšstati. Vai kā Dostojevska daiļradē, kur būtībā kriminālais pārvēršas par kaut ko pilnīgi citu, un neviens vairs nepievērš uzmanību noziedzībai, lai gan tās tur ir pārpārēm. Jo kriminālais atklājas citādi, tas lasītāju neaizķer tieši. Bet tādā gadījumā arī mākslas objektā kaut kam ir jānotušējas, kāpēc gan to turpina uztvert? Nesaprotami. Skaisti – jā. Nu un? Iespējams, laika ritējums kaut kā kompensē sākotnējās jēgas zudumu: augsta mākslinieciskā vērtība, tas un šitas, mākslas vēsture... Kas notiks ar Annas Utopijas gleznu māksliniecisko vērtību tagad, kad to vienkāršais motīvs ir atklāts? Bet, jā, tās ir skaistas. Neapšaubāmi.
Ticiāna “Urbīno Venēra”, un Annas Utopijas Džordano versija
Bet arī tas vēl nav viss. Vēlreiz uzsvēršu Annas Utopijas Džordano virspusējību: modificētas ir tikai Venēras un pat ne viņām apkārt esošās kailās jaunavas. Arī pašām Venērām nav koriģētas proporciju izmaiņas – daudzo apgreidoto dieviešu galvas stāv dīvaini. Tas tāpēc, ka autore nav “iespringusi” uz tēlojuma māksliniecisko pusi. Viņa nodarbojusies ar ko citu, fiksējot tieši to nobīdi, kas atjauno sākotnējo motivāciju. Un tieši nobīde, tās radīšana arī ir artefakts.
Skaidrs, ka autore varbūt ir domājusi ko citu, nevis to, par ko rakstu. Varbūt tas pat ir Landisa variants – vai viņš varēja iedomāties, ka darbojas pēc shēmas, ko viņam pārmeta recenzents? Jā, zināmos apstākļos pats autors nezina, ko dara, un ir tikai daļa no sava projekta mehānisma. Tikai runa nav par metafiziku, kas iespaido viņa darbus no debesīm, līdztekus paša nodomiem. Viss ir vienkāršāk – tā darbojas konteksts, kurā strādā mūsdienu māksla. Tādā ziņā, ka tā vienmēr iegulst kontekstā. Un tad neviens iepriekš nevar izskaitļot, kas sanāks, jo veiksmīgākajos variantos sāk parādīties neparedzētas jēdzieniskas nozīmes. Turklāt tās rodas pašas, nevis tiek izdomātas. Un tas patiešām ir skaisti.
Žana Ogista Dominika Engrsa “Anadiomenas Venēra”, un Annas Utopijas Džordano versija
Prozists un žurnālists Andrejs Levkins (1954) līdz 1998. gadam pārsvarā dzīvoja Rīgā, kur iznāca arī viņa pirmā grāmata Старинная арифметика (1986). Pēc izglītības – matemātiķis. Bija žurnāla “Avots” krievu varianta Родник galvenais redaktors. Šobrīt Polit.ru galvenais redaktors Maskavā.
