BLOGI  
Tetera lomas atveidotājs Ivo Martinsons. Foto: Matīss Markovskis

Teātris teātra pēc 2

Toms Treibergs
08/05/2012

Foto: Matīss Markovskis

Režisora Viestura Meikšāna iestudējuma “Egoisti” tuvākās izrādes Valmieras teātrī notiek 9. un 29. maijā, kā arī jūnijā

Nezinu, cik šajā stāstā būtu iederīgs teiciens “Nespļauj akā, no kuras pats dzēris”, bet kaut kādā mērā tieši šāda nostāja cirkulē manās domās, kad atminos pagājušajā ceturtdienā redzēto Viestura Meikšāna “performanci divās daļās” – “Egoisti”, kas veidota pēc Nikolaja Gogoļa lugas “Sīkpilsoņi”. Tas ir veikums laikmetīgā teātra laukā, kaut gan izrāde definēta kā performance. Par tādu to grūti nosaukt pirmkārt tālab, ka “Egoistu” norises vieta ir Valmieras teātra ēka, nevis, piemēram, kāds parks vai Gaujas vidū nostiprināts plosts. Tiesa, var jau performanci rīkot arī teātra telpās, jo tik un tā divdaļīgā versija par kādas vidusmēra ģimenes iekšējām nesaskaņām skatāma teātra izrādes, ne performances rāmī. Lai arī ar atkāpēm, tomēr vēstījums bija strukturēts, iestudējumā piedalījās profesionāli aktieri (kopā ar Valmieras ģimnāzijas teātra klases jauniešiem un citiem tīņu vecuma aktīvistiem) un, galu galā, par to visu tika iekasēta nauda. Viss iepriekšminētais man neasociējas ar performanci, kura var (kāds performanču mākslinieks, iespējams, piebilstu, ka pat vajag) notikt par brīvu, kurā darbojas arī profesionāļi, tomēr vairāk ir cilvēku bez aktiera izglītības, un kurai secīga notikumu gaita var izrādīties tieši kaitnieciska – atšķirībā no teātra izrādes.


Aktieru ansamblis

Vispār jau nodarboties ar performances definēšanu var izrādīties pārāk ietilpīgs un nepatīkami sarežģīts process. Tas nebūtu mana pārsprieduma mērķis. Drīzāk es vēlos saprast, ko tieši Viesturs Meikšāns vēlas pateikt ar šo birku, kas pielikta izrādei. Pēdējā laikā teātru literārajām vai reklāmas daļām tīk piepušķot izrādes aprakstam klāt kādu summējošu, interesi makšķerējošu salikumu, apmēram “Meklējums pēc laimes divos cēlienos”, “Sirdīga grēksūdze” vai “Variācija par nevariējamo vienā cēlienā”. Kaut saprotams, kāpēc tā tiek darīts, reizēm šie apakšvirsraksti liekas smieklīgi un lieki, atstājot izmisīgu iespaidu, kurš rezultējas no neticības, vai skatītājam pietiks ar dramaturga vārdu un ieskatu sižetā.

Izrādē notiek daudz kas: tiek spēlēta nedzīvā un dzīvā mūzika, atskaņoti videoklipi, tiek runāts mikrofonos, kuri dažādi pārveido balsis (jaunais trends, skatīt, piemēram, “Voiceku”), daļa darbības norit tumsā vai pustumsā, tiek izmantoti dažādi gaismas ķermeņi. Tas viss – apaļā zālē, kurā skatītāji var redzēt viens otru, pētīt citu reakcijas un pēc starpbrīža saskaitīt no izrādes aizgājušos. Galvenais iemesls, kālab šāda daudzveidība, varētu būt režisora (kura reakciju arī bija interesanti vērot jau minētajā aplī) pasvītrojums pamatproblēmai: bērni atsvešinās no saviem vecākiem un vice versa. Kas būtībā ir normāla parādība, taču Meikšāns – pieļauju, ka arī Gogolis, jo lugu neesmu lasījis – to ievirzījis patoloģiskā gultnē. Tēvs (Rihards Rudāks) ir histērisks despots, kurš gan nemitīgi gaužas par “visu, ko darījis ģimenes labā”, māte (Inese Ramute) – paļāvīga dievgosniņa, kura pa reizei šo to izpauž arī skarbākā tonī. Dēlam (Māris Bezmers) nešaubīgi patīk ballītes, bet līdzīgi vienaudžiem viņš bieži netiek skaidrā, kad tā būtu jābeidz un no cik apreibināšanās iespējām viņam būtu jāatsakās. Meita (Elīna Vāne) ir puiciska un vienlaikus totāli sievišķīga, bieži ar grāmatu rokās viņa pasmīn par apkārt notiekošo, bet viņas lielākie sirdsdēsti ir mīlestība, kurai nebūs lemta atbilde – pret savu faktisko radinieku, vecāku pieņemto audžudēlu Nilu (Ģirts Rāviņš). Emociju eksplozijas un klusināti draudi mijas viens ar otru, otrajā “performances” daļā jau pārejot drausmā klaigāšanā, kuru vietām nomaina sarunāšanās cilvēcīgā tonī.


Liene (Māra Mennika) un Dēliņš (Māris Bezmers)

Kas līdzīgs performancei parādās arī Māras Mennikas Kaimiņienes un Dēla dialogā, kurā jaunā sieviete atzīstas gados jaunākajam puisim mīlestībā. Viņu tēlus izceļ  sarkana gaisma, zāle ir tumsā, gar vienu iedomātā kvadrāta malu sēž meiteņu rinda, stīvi kā manekenes viņas skatās sienā, līdz, kad atskan atzīšanās, viņas apvijas ap Kaimiņieni un saldkairi čukst viņas izteiktos vārdus: “Es tevi mīlu...”  Eleganta  ir Dēla “galīgā” aiziešana un laika gaitā uzkrātā rūgtuma un nomāktības atbrīvošanās caur elektriskās ģitāras toņiem, kurus viņš rada, stāvēdams uz ģimenes galda, kur iepriekš notikusi arī tik vajadzīgā salabšana vienam ar otru – tēvam ar dēlu un mātei ar meitu. Tikmēr Kaimiņiene mikrofonā izkliedz ironisku balādi, kurā apliecina, ka “gribējusi nozagt viņu dēlu, samaitāt un ievilkt gultā”. Tēva un Mātes stīvie, tikai savai patiesībai sekojošie tēli ir pilnīgi sagrauti, viņi iziet pa durvīm, vecajam vīram sakot: “Nekas, izcietīsim. Visu ko esam izcietuši, šo arī izcietīsim.”

Neizprotama ir Aleksandra Čaka dzejas klātbūtne iestudējumā. Vēstulē, kuru saņem katrs izrādes apmeklētājs, režisors dalās ar savu redzējumu, kāpēc tā vajadzīga, tomēr atsvešinātā, uzkurbulētā un distortētā vide (pateicoties Toma Auniņa elektronikai un Anetes Kozlovskas melodijām aktieru dziedājumos) neļauj tai iegulties sevī. Čaka rindas skan nedzīvi un kusli. Pat ja tas ir darīts ar nolūku, nav attaisnojuma labas dzejas nonivelēšanai. Efekts būtu līdzīgs, ja kādas grindroka grupas kulminējošajā dziesmā kāds gribētu sākt spēlēt trideksnīti.


Meitiņa (Elīna Vāne)

Lai parādītu vienas ģimenes sabrukumu, nav nepieciešams tik episks audiovizuālo līdzekļu klāsts. Tāpat, lai demonstrētu dusmas, ne vienmēr vajag kliegt. Citreiz čuksts ar īstajās vietās iestarpinātām pauzēm iedarbosies daudz spēcīgāk. Un, ja arī izrāde netiktu pieteikta kā performance, tā saaicinātu lielu skatītāju pulku – Meikšāns taču nesen lika par sevi manīt ar darbu Maskavā pie izrādes “Kareņins”. Tad kas ar šo hipertrofēto, rūgtas ironijas korozēto, depresijas pārpilnības ragu bija domāts? Ko tas signalizēja? Ciktāl tas attiecas uz ģimenes traģēdiju, tas, kā tā beigsies, bija skaidrs jau īsi pirms starpbrīža, kura laikā, starp citu, notika neliels dejas uzvedums, arī ar atsauču gūzmu un ironiju. Kamdēļ šie eksperimenti eksperimentu dēļ... Lai sapurinātu krietnos vidzemniekus, atraujot vaļā logu viņu omulīgajās teātra skatītāju istabās un ieraujot tajā aukstas maija nakts lietusgāzi? Cik manīju, sirmākās galvas turējās cienīgi un palika arī uz otro daļu. Drīzāk kāds jaunāks pāris bija sakļāvušies kopā, sieviete nolikusi galvu uz vīrieša pleca – itin kā viņi vērotu giljotinēšanu tais laikos, kad to vēroja kā izpriecu vai lai atzīmētos sabiedrībā. Valmieras teātra mājaslapā lasāms skatītāja komentārs: “Izrāde – šoks; izrāde – brīnums; izrāde – varbūt pati pilnība? Neatceros izrādi, par kuru varu teikt: tajā man patika ABSOLŪTI VISS!” Vai arī kāds pieticīgāks, bet tikpat slavinošs novērtējums: “Ļoti laba izrāde. Piekrītu, ka neparasta, neierasta. Man tā nebija izklaide,bet darbs ar sevi. Pec izrādes jutos nogurusi kā pēc psihoterapijas kursa. Labprāt papildus samaksātu režisoram un aktieriem par šo terapijas seansu.” Tad jau atrautais logs būs līdzējis.

Mani jaunas brāzmas nepiemeklēja un arī saviļņojums izpalika, jo to visu dažādās variācijās biju jau redzējis un dzirdējis. Jautājums paliek – vai “Egoisti” ir didaktisks pārmetums pārspīlēta laikmetīguma ietvaros vai arī nedaudz par garu izvilktas, skumjas pārdomas par cilvēku nespēju mainīties? Kaut gan samanāmas bija abas puses, un iestudējums noslēdzās ar bezgala skaistu dziesmu tumsā, es tomēr sliecos uz pirmo variantu. Priekšteči ir ļauni ļaunuma pēc, un pēcteči ir dumji dumjības pēc. Dziļāki iemesli (izņemot Ivo Martinsona dzērāja monologu) paliek aiz skaņām, kustībām, idejām. 

www.vdt.lv

Santa Muižniece - 09.05.2012 07:19
tas jau laikam nav kritērijs, bet pēc bildēm neizskatās rosinoši:) un tā titulbilde jau no toč kā no voiceka...
Krix Krists - 08.05.2012 16:53
performancēm jābūt par brīvu? kur tas ir izrauts ;)