Foto

Rakstīt par mākslu ir kā stāvēt pie dzērienu automāta

Jana Kukaine
23/04/2012

Lasīt tekstus par mākslu, piemēram, recenzijas, anotācijas par konkrētiem mākslas darbiem vai brīvu pārdomu formātā rakstīto, mani vienmēr motivējusi interese par to, ko ar šādu tekstu var iesākt. Tādās reizēs tehniskā jeb “profesionālā” interese nereti gūst pārsvaru pār teksta izglītojošo vai informējošo funkciju. Lielāku uzmanību pievēršu tam, ar kādiem līdzekļiem (poētiskiem, retoriskiem) tiek veidots mākslas darbu konteksts un kā top to interpretācija, kas ir kaut kas vairāk nekā mākslinieka biogrāfijas fakti, izmantoto materiālu un krāsu raksturojums vai apraksts par mākslas darbā attēloto.  

Varētu teikt, ka mākslas kritika vai rakstība par mākslu ir noteikta valodspēle ar saviem noteikumiem, taču uzskatu, ka šo noteikumu ir mazāk nekā sākumā šķiet. Protams, daudz kas ir atkarīgs no autora vēlmes eksperimentēt un redaktora vēlmes to publicēt. Varbūt patiesi daudz ērtāk ir iet pa iemīto taciņu un atražot jau gatavus teikumus, ja vien netraucētu neveiklā apziņa – “ko es te rakstu visādas banalitātes”. Īpaši grūti ir būt radošam un oriģinālam, ja teksta rakstīšanai atvēlēts pavisam īss laika sprīdis. Domāju, ne viens vien rakstošs mākslas zinātnieks, vēsturnieks vai kritiķis – katrs lai izvēlas sev tīkamāko apzīmējumu – man piekritīs.

Tas, par ko es šoreiz gribu runāt, ir šķietami drošās, bet patiesībā gluži slidenās laipas, kas autoriem palīdz cilpot pa mākslas saprašanas un tajā balstītās rakstīšanas dūksnāju. Stingri ņemot, tās ir metaforas, kas teksta radīšanas brīdī izvēršas par veselu stratēģiju. Es neminēšu vārdus un uzvārdus, lai neviens neapvainojas (lai gan vienā nesenā rakstā to jau izdarīju). Vienkārši gribu dalīties ar jums savā “kolekcijā”, ko iedvesmoja pēdējā laikā lasītie teksti par mākslu. Pagaidām to veido trīs eksemplāri; tie ir – tīrīšana, terapija un izgaršošana.

Lielā talka

Pavasara lielās talkas un logu mazgāšanas kontekstā tīrīšanas metafora kā teksta satura izveides princips skan gluži pieņemami. Atšķirība slēpjas vienīgi spējā skaidri definēt, kas tad tie “netīrumi” un “liekais” īsti ir un kādam jābūt gala rezultātam. Ja Mārtiņa kapos jāsagrābj pērnās lapas un jāsavāc stikla lauskas, lai talkas dalībnieks justos nopelnījis savu harīras porciju, tad kas gan māksliniekam jādara ar gleznu, instalāciju vai fotogrāfiju, lai tā tiktu atsvabināta no tā, kas tai vairs nav vajadzīgs?

Šī metafora sevi atklāj dažādos formulējumos: ir nepieciešams “atmest visu lieko”,  lai “uzsvērtu tikai svarīgāko” un “izceltu būtību”, kuras dzidro skanējumu nomāc “ikdienas kņada”, “rutīna”, “steiga un rosīšanās”. Tikpat labi tie var būt arī nepiemērotu izteiksmes līdzekļu (piemēram, dekoratīvo elementu) radītie “trokšņi” vai sazin kādi aplami dzīves uzskati. Pēdējā gadījumā jautājums par to, kas tad īsti liek ierindot noteiktas krāsas un formas “nevēlamajā” kategorijā, diemžēl parasti tiek apiets, lai arī, manuprāt, to uzzināt būtu ļoti interesanti. Cēloņi tiek jaukti ar sekām,  ignorējot faktu, ka “svarīgais” tikpat labi var izpausties visdažādākajos medijos un izpildījumos. 

Medicīna un kulinārija

Otra plaši izplatīta metafora ir atvasinājums no pirmās, tikai šoreiz tīrīšanas darbi veicami nevis mākslas darbā, bet gan tās radītājā, kurš piedzīvo kaut ko līdzīgu “terapijai”. Piemēram, pēdējā “Kultūras Dienā” publicētajā rakstā par tautas mākslu ir minēts tās “terapeitiskais efekts”, kas gleznošanu ļauj uztvert kā alternatīvu, krietni veselīgāku veidu (salīdzinājumā ar aliņiem un seriāliem), lai atslābinātos un atpūtinātu prātu pēc sūrās darba nedēļas. Zīmīgi, ka terapiju mākslā rod ne tikai “svētdienas gleznotāji”, bet arī ikoniskas laikmetīgās mākslas figūras, piemēram, Marina Abramoviča, kura cita starpā ir slavena ar to, ka skatītāju acu priekšā ir veikusi “terapeitiskas vardarbības aktus mākslas vārdā”. Par to, kālab šis vārds ir tik lipīgs, varētu kādreiz paprātot. 

Ārstēšana nepieciešama ne tikai māksliniekiem, bet arī skatītājiem, jo, kā nesen lasīju kādā recenzijā, “.. izstāde bija spēcīga košu kontrastu un ritmu terapija skatītāja redzes baudas kārpiņām”. Te medicīnisks žargons nemanāmi pāriet pie trešās – kulinārās – metaforas, ko gribēju minēt. Negaidīto pavērsienu varētu traktēt sekojoši – pēc rūgtajām zālēm kā apbalvojums nāk bauda. Loģisks turpinājums šādam valodas lietojumam būtu “izgaršošanas” un “gardēža” figūras parādīšanās. Pēdējais gan nav gluži parasts skatītājs, bet gan “lietpratējs”, kurš māk novērtēt labu vīnu un labu mākslu (vēl labāk, ja abi nāk komplektā).

Dzēriena automāta pogas

Šeit esmu minējusi tikai trīs, bet mākslai veltītajos tekstos bieži sastopamo metaforu droši vien ir vairāk. Iespējams, arī es pati kādreiz esmu kādu no tām izmantojusi. Tās ir kā monētas, ko metam mākslas darba karsto dzērienu automātā, jo kaut kas no tās kastes taču jāizvilina ārā. “Tā, paskatīsimies, kas mums te ir? Espresso, latte, kapučīno, karstā šokolāde, buljons... Ļoti labi.” Atskan kluss signāls un mazais plastmasas trauciņš sāk pildīties ar izvēlēto šķidrumu. Cits pēc cita parādās vārdi, teikumi, rindkopas. Agri vai vēlu top skaidrs, no kuras puses pūš vējš, taču skaidrs arī, ka mākslas kritikā debespušu ir vairāk nekā citur. Atklāt šīs debespuses būtu mans novēlējums – sev pašai un citiem autoriem.

Paldies galerijai “Istaba” par vizuālo atbalstu bloga tapšanā.