BLOGI  

Rakstīt par mākslu ir kā stāvēt pie dzērienu automāta 5

Jana Kukaine
23/04/2012

Lasīt tekstus par mākslu, piemēram, recenzijas, anotācijas par konkrētiem mākslas darbiem vai brīvu pārdomu formātā rakstīto, mani vienmēr motivējusi interese par to, ko ar šādu tekstu var iesākt. Tādās reizēs tehniskā jeb “profesionālā” interese nereti gūst pārsvaru pār teksta izglītojošo vai informējošo funkciju. Lielāku uzmanību pievēršu tam, ar kādiem līdzekļiem (poētiskiem, retoriskiem) tiek veidots mākslas darbu konteksts un kā top to interpretācija, kas ir kaut kas vairāk nekā mākslinieka biogrāfijas fakti, izmantoto materiālu un krāsu raksturojums vai apraksts par mākslas darbā attēloto.  

Varētu teikt, ka mākslas kritika vai rakstība par mākslu ir noteikta valodspēle ar saviem noteikumiem, taču uzskatu, ka šo noteikumu ir mazāk nekā sākumā šķiet. Protams, daudz kas ir atkarīgs no autora vēlmes eksperimentēt un redaktora vēlmes to publicēt. Varbūt patiesi daudz ērtāk ir iet pa iemīto taciņu un atražot jau gatavus teikumus, ja vien netraucētu neveiklā apziņa – “ko es te rakstu visādas banalitātes”. Īpaši grūti ir būt radošam un oriģinālam, ja teksta rakstīšanai atvēlēts pavisam īss laika sprīdis. Domāju, ne viens vien rakstošs mākslas zinātnieks, vēsturnieks vai kritiķis – katrs lai izvēlas sev tīkamāko apzīmējumu – man piekritīs.

Tas, par ko es šoreiz gribu runāt, ir šķietami drošās, bet patiesībā gluži slidenās laipas, kas autoriem palīdz cilpot pa mākslas saprašanas un tajā balstītās rakstīšanas dūksnāju. Stingri ņemot, tās ir metaforas, kas teksta radīšanas brīdī izvēršas par veselu stratēģiju. Es neminēšu vārdus un uzvārdus, lai neviens neapvainojas (lai gan vienā nesenā rakstā to jau izdarīju). Vienkārši gribu dalīties ar jums savā “kolekcijā”, ko iedvesmoja pēdējā laikā lasītie teksti par mākslu. Pagaidām to veido trīs eksemplāri; tie ir – tīrīšana, terapija un izgaršošana.

Lielā talka

Pavasara lielās talkas un logu mazgāšanas kontekstā tīrīšanas metafora kā teksta satura izveides princips skan gluži pieņemami. Atšķirība slēpjas vienīgi spējā skaidri definēt, kas tad tie “netīrumi” un “liekais” īsti ir un kādam jābūt gala rezultātam. Ja Mārtiņa kapos jāsagrābj pērnās lapas un jāsavāc stikla lauskas, lai talkas dalībnieks justos nopelnījis savu harīras porciju, tad kas gan māksliniekam jādara ar gleznu, instalāciju vai fotogrāfiju, lai tā tiktu atsvabināta no tā, kas tai vairs nav vajadzīgs?

Šī metafora sevi atklāj dažādos formulējumos: ir nepieciešams “atmest visu lieko”,  lai “uzsvērtu tikai svarīgāko” un “izceltu būtību”, kuras dzidro skanējumu nomāc “ikdienas kņada”, “rutīna”, “steiga un rosīšanās”. Tikpat labi tie var būt arī nepiemērotu izteiksmes līdzekļu (piemēram, dekoratīvo elementu) radītie “trokšņi” vai sazin kādi aplami dzīves uzskati. Pēdējā gadījumā jautājums par to, kas tad īsti liek ierindot noteiktas krāsas un formas “nevēlamajā” kategorijā, diemžēl parasti tiek apiets, lai arī, manuprāt, to uzzināt būtu ļoti interesanti. Cēloņi tiek jaukti ar sekām,  ignorējot faktu, ka “svarīgais” tikpat labi var izpausties visdažādākajos medijos un izpildījumos. 

Medicīna un kulinārija

Otra plaši izplatīta metafora ir atvasinājums no pirmās, tikai šoreiz tīrīšanas darbi veicami nevis mākslas darbā, bet gan tās radītājā, kurš piedzīvo kaut ko līdzīgu “terapijai”. Piemēram, pēdējā “Kultūras Dienā” publicētajā rakstā par tautas mākslu ir minēts tās “terapeitiskais efekts”, kas gleznošanu ļauj uztvert kā alternatīvu, krietni veselīgāku veidu (salīdzinājumā ar aliņiem un seriāliem), lai atslābinātos un atpūtinātu prātu pēc sūrās darba nedēļas. Zīmīgi, ka terapiju mākslā rod ne tikai “svētdienas gleznotāji”, bet arī ikoniskas laikmetīgās mākslas figūras, piemēram, Marina Abramoviča, kura cita starpā ir slavena ar to, ka skatītāju acu priekšā ir veikusi “terapeitiskas vardarbības aktus mākslas vārdā”. Par to, kālab šis vārds ir tik lipīgs, varētu kādreiz paprātot. 

Ārstēšana nepieciešama ne tikai māksliniekiem, bet arī skatītājiem, jo, kā nesen lasīju kādā recenzijā, “.. izstāde bija spēcīga košu kontrastu un ritmu terapija skatītāja redzes baudas kārpiņām”. Te medicīnisks žargons nemanāmi pāriet pie trešās – kulinārās – metaforas, ko gribēju minēt. Negaidīto pavērsienu varētu traktēt sekojoši – pēc rūgtajām zālēm kā apbalvojums nāk bauda. Loģisks turpinājums šādam valodas lietojumam būtu “izgaršošanas” un “gardēža” figūras parādīšanās. Pēdējais gan nav gluži parasts skatītājs, bet gan “lietpratējs”, kurš māk novērtēt labu vīnu un labu mākslu (vēl labāk, ja abi nāk komplektā).

Dzēriena automāta pogas

Šeit esmu minējusi tikai trīs, bet mākslai veltītajos tekstos bieži sastopamo metaforu droši vien ir vairāk. Iespējams, arī es pati kādreiz esmu kādu no tām izmantojusi. Tās ir kā monētas, ko metam mākslas darba karsto dzērienu automātā, jo kaut kas no tās kastes taču jāizvilina ārā. “Tā, paskatīsimies, kas mums te ir? Espresso, latte, kapučīno, karstā šokolāde, buljons... Ļoti labi.” Atskan kluss signāls un mazais plastmasas trauciņš sāk pildīties ar izvēlēto šķidrumu. Cits pēc cita parādās vārdi, teikumi, rindkopas. Agri vai vēlu top skaidrs, no kuras puses pūš vējš, taču skaidrs arī, ka mākslas kritikā debespušu ir vairāk nekā citur. Atklāt šīs debespuses būtu mans novēlējums – sev pašai un citiem autoriem.

Paldies galerijai “Istaba” par vizuālo atbalstu bloga tapšanā. 

Arhīvā lasi:
28/03/2012 - Blogi :: Jana Kukaine – Lielās un mazās stacijas
21/02/2012 - Blogi :: Jana Kukaine 
– Šķīstošā kafija

14/02/2012 - Blogi :: Jana Kukaine – Vakars pie televizora
26/01/2012 - Blogi :: Jana Kukaine – Lauskas un haizivis

09/01/2012 - Blogi :: Jana Kukaine – Dulce de leche un zelta zivtiņa
27/12/2011 - Blogi :: Jana Kukaine – Deviņi klucīši
15/12/2011 - Blogi :: Jana Kukaine – Kā teiktu dzejnieki
22/11/2011 - Blogi :: Jana Kukaine – Laikapstākļi  

R. R. - 24.04.2012 17:34
OK, kļūst jau skaidrāk =)
Tad sanāk, ka metaforas ir labas, bet tieši šīs te trīs izplatītākās ir jau nedaudz banālas, vai tā?

Vispār tas man atsauc atmiņā "Gāzi Grīdā" raidījumus pa TV6. Muļķīgs piemērs, ļoti iespējams. Bet tur viņi tīri vai ākstīdamies un speciāli izaicinot skatītāja priekšstatus pielieto TIK netipiskas un neierastas metaforas, ka ikreiz, tās dzirdot, saasinās uzmanība un saspicējas ausis un neizbēgami nāk arī smiekli. (Metaforas viņi lieto, aprakstot sajūtas, kvalitāti utt., ikreiz izbraucot ar kādu konkrētas markas automašīnu.)
J. K. - 24.04.2012 16:29
R. R.!
Te būs mana atbilde: metaforas ir labas un pat neizbēgamas:) Tās ir poētiskās valodas neatņemama daļa, un autora izaicinājums ir atrast oriģinālu un nebanālu izteiksmes veidu. Mākslas kritikas gadījumā tas ietver arī jaunu mākslas darba uztveres režīmu.
Savukārt kolektīvs metaforu lietojums var uzrādīt kādu simptomu sabiedrībā (vēl viena metafora!), tāpēc ir interesanti tās kolekcionēt.
R. R. - 24.04.2012 11:04
Vienīgi nekādi nesapratu pašas J.K. nostāju. Vai lietot metaforas mākslas kritikā ir labi vai slikti?
Santa Muižniece - 23.04.2012 22:45
Jā, man arī J.K. ieraksts atsauca uzreiz atmiņā Vēja blogu par garšu metaforām :) Bet, cik atceros, tur komentāros panesās vesela diskusija par to, ka Vēja nepatikas iemesls ir viņa prastā ēdienkarte ar sīpolainiem pelmeņiem utt... :) :)
ivars drulle - 23.04.2012 22:23
raksts man lika atcerēties Vilņa Vēja blogu "Satori" kādu laiku atpakaļ, un kura sakarā es vēl pāris dienas nespēju rimties aiz smiekliem.
Vējš prātoja par "kulinārajiem" terminiem, kas tiek lietoti mākslas fakta aprakstīšanai.
diemžēl Satori lapā šo ierakstu vairs neizdevās atrast, bet gūglējot daļa no tā uzradās Šeldas Puķītes blogā:
"Bet visšķebīgākais vārds, ko nākas dzirdēt bieži vien, ir „pēcgarša”. Es nudien nespēju iztēloties neko citu, kā pelmeņu vai vārītu sīpolu izraisītas atraugas, kad to lasu. Varbūt tādēļ, ka „vīns” (izrunāts tā klīrīgi, caur degunu) nekad nav bijis mans mīļākais dzēriens (taisnība, tie mīļākie neizrādījās neko labāki!), bet drīzāk – ka ēdiena raisītie kairinājumi manā uztverē kaut kā pricipiāli nepiestāv mākslai."
Nu vai nav lieliski?!