BLOGI  
No izrādes “Voiceks”. Foto: Gunārs Janaitis
Voiceka uzkodu plate 2

Toms Treibergs
16/04/2012

Foto: Gunārs Janaitis

Tuvākās “Voiceka” izrādes Nacionālajā teātrī notiek 17., 22. un 26. aprīlī, kā arī maijā.

Slīdoša rinda sarkaniem burtiem, kuri veido Jaunās Derības evaņģēlija tekstu. Zaļas gaismas, kas atspīd pret griestiem. Cilvēki ar dienasgaismas lampām kā gaismas zobeniem rokās. Skumdinoša, bezcerīga mūzika, kuras trauslajās skaņās tomēr viešas skaistums – kā līgana došanās pretim iznīcībai, vai jau tās sasniegšana, pašam to vēl neapzinoties. Šis bija visgrūtākais brīdis Kirila Serebreņņikova izrādē “Voiceks”, kas pagājušajā nedēļā Nacionālajā teātrī sāka savas dīvainās attiecības ar skatītājiem.

Grūtākais ne tāpēc, ka mani būtu aizskārusi pazemīgā vientieša Voiceka liktenis un viņa dancošana pēc jebkuras stabules. Grūtākais brīdis atmosfēras dēļ. Evaņģēlijs nav tikai vienkāršs teksts, tas ir logoss, kurš pat neticīgu cilvēku var novest līdz īpašam, mistiskam saviļņojumam – jo tas ir patiesas mīlestības un miera koncentrāts. Jautājums gan, vai pats režisors to ir izmantojis saskaņā ar šo atzinumu vai arī tā bijusi ironija. Bet var arī būt, ka tā ir vien fragmentāra detaļa kopējā jēdzienu un ideju jūklī, jo pie galerijas sienām, kurā strādā jaunais vīrietis, taču karājas dažādi mākslas darbi, kuri atveido vārdus “mūžība”, “morāle” un “tikums”. Lai nu kā, bet tieši šī epizode manī sagrieza nelabuma virpuli un izgaismoja apokaliptisku vīziju par to, kur mēs visi reiz nonāksim. 

Nopūtas “Ak Dievs...” un regulāra pulksteņa ciparnīcas apskate. Satraukta programmiņas sišana pret roku, kas, reiz apstādināta no blakussēdētāja puses, pēc īsa brīža atkal atsākas. Aiziešana izrādes beigās neaplaudējot. Žēlošanās par “pilnīgu marasmu” turpat pie teātra durvīm. Visi šie dokumentējumi runā par noteiktas publikas daļas nesagatavotību atšķirīgām teātra formām. Likumsakarīgi, jo, raugoties ļoti vispārīgi, pēdējie pāris gadi mūsu teātros pagājuši visnotaļ klasiskās drāmas izpausmēs, turklāt šobrīd manāma pastiprināti pievērsta uzmanība Krievijas 19. gadsimta kultūrai (“Oblomovs”, “Oņegins. Komentāri”, “Arī gudrinieks pārskatās”), kā arī tuvākas pagātnes iedzīvinājumi, starp kuriem pavīd arī citu tautu pieredze (“Ideāls zaglis”, “Čulimska. Pašu cilvēki”, “Muša”). Līdz ar to Serebreņņikova uznāciens ir kā Oblomova neieredzētais aukstais gaiss, kas no vēsā āra ieplūst piekurinātajā istabā. Tas bija ļoti nepieciešami, taču varbūt pie laiskākas izklaides pieradušajiem prātiem šāda pāreja ir pārlieku strauja.

Piepildījuma sajūta gan pēc izrādes nepiemeklē. Atšķirībā no “Mirušajām dvēselēm”, krievu režisora iepriekšējā darba Nacionālajā teātrī, kuru balstīja Nikolaja Gogoļa romānpoēma – pabeigts literārs darbs ar secīgu naratīvu, Georga Bīnhera luga “Voiceks” nav pabeigta, tās manuskriptam nav pat numerācijas. “Tieši tālab, ka stāsts ir vienkāršs, autora atstātie “caurumi” piedāvā fascinējošu brīvību. Es pārkāpju Bīnhera principu, kuram atsevišķās ainas ir kā kinoscenārijs un montāža notiek skatītāja galvā, jo es tās it kā sasienu – izrādē mēs ainas pāriešanu ainā veidojam kā “nonstopu”, līdz ar to darbība kļūst reālistiskāka,” saka Serebreņņikovs intervijā Ievai Strukai Nacionālā teātra avīzes pavasara laidienā. Šķiet, ka daudziem skatītājiem montāžas process ir bijis grūts, vai nav noticis vispār. Tāpat nevarētu teikt, ka tas būtu bijis viegls darbiņš arī man pašam. Kaut problēmu cēlonis varētu nākt arī no režisora sēdekļa puses. Jā gan, “Voicekā” risinātie jautājumi ir globāli un to risinātāji – galerijas vadītājs, doktors, seksīgā kuratore, Voiceka mīļotā Marija, strādnieks, mefistofelisko džekiņu trio – ir dziļi simboliski tēli, kurus ar galerijas telpās ierobežoto pasauli saista nevis personiskas un biogrāfiskas, bet gan dekoratīvas un ilustratīvas saites. Sevišķi to pastiprina daudzās videokameras, kas filmē aktierus divos līmeņos iekārtotajā skatuvē. Iespējams, režisors nosacītībai ir atvēlējis pārāk lielu varu pār stāsta risinājumu. Nav izprotama, piemēram, dziedošās dāmas loma, kura ļoti līdzinās personai no Deivida Linča šedevra “Mulholandas ceļš”. Vai viņas pārjūtelīgā dziedāšana pasvītro mākslas pasaules falšumu, aizņemtību pašai ar sevi? Nevar saprast. Un kas ir bērni, kuri košu ziedu pilnā pļavā skandē pantiņus, lai pēc tam ar neslēptu patiku dotos novērot Voiceka pastrādātā nozieguma sekas? Tiesa, viņi ir Bīnhera lugas sākotnējie personāži, bet no kurienes un kamdēļ viņi ir uzradušies vietā, kurā valda izkurtējusi pieaugušo pasaule? Brīvajam ainu plūdumam, kurā tēli iznirst virspusē, lai pēc tam atkal ienirtu dzelmē, ir savs šarms, tomēr tas neatstāj apziņā pabeigtu vēstījumu. Kas ir vainojams Voiceka liktens pļurzīgajā, ļaunas nejēdzības pilnajā izspēlē? Viņš pats vai tie, kas viņam apkārt?

Vienai no spēcīgākajām Latvijas alternatīvā roka grupām “Bērnības Milicija” ir tāda dziesma “Pasaule ir neērta vieta”. Tās nosaukums varētu būt vistuvākais tādam pabeigtajam vēstījumam, pēc kura mans atvērtais un labticīgais prāts tomēr ļoti ilgojas. Var jau būt, ka tas nemaz nav mākslas uzdevums – šo vēstījumu transportēt līdz patērētāja domu labirintam. Varbūt māksla reizēm vispār izvairās kādu vēstījumu veidot un tā vietā izsniedz uzkodu plati ar dažādām delikatesēm, starp kurām gadās arī kāds iepuvis kartupelis – jo neglītais un iepuvušais jau arī ir esamības sastāvdaļa. Izlikties to neredzam nozīmētu liekuļot vai baidīties. Serebreņņikova sarūpētās uzkodas man gan garšoja, gan vienlaikus uzdzina nelabumu un bailes. Tātad man nebija garlaicīgi. Bet kālab viņš man tās pasniedza tieši caur šo darbu, es neizprotu. Ar to, ka tas ir jau vairākkārt iestudēts un ir raksturojams kā viens no mīklainākajiem dramaturģiskajiem sacerējumiem, man vien nepietiek. Man vajag saprast, kādēļ tas ir bijis svarīgi konkrēti šim režisoram un kā viņš šo svarīgumu ir iznesis caur sarežģītā stāsta līkločiem. Jo beigās iznāk tā, ka Serebreņņikovs kopā ar trupu paslēpjas aiz laikmetīgā teātra košā, neizprotamā aizsega, un cienā mani tik skopi, ka pilnīgu sāta sajūtu tā arī nav iespējams gūt.

Arhīvā lasi:
10/04/2012 - Blogs :: Toms Treibergs – “Oņegins. Komentāri” 
01/04/2012 - Blogs :: Toms Treibergs – Tenesijs Viljamss
06/03/2012 - Blogs :: Toms Treibergs – “Izrāde “Gals””

22/02/2012 - Recenzijas :: Atmiņu izgāztās iekšas 

Rudens Kabacis - 17.04.2012 12:13
varbūt par nepiepildījumu taisnība, bet nu man jau nu šī terapija ritīgi patika. sasmakušais gaiss drusku pavēdināts.
Pauls Āders - 16.04.2012 21:13
Paldies, ka noformulēji manu pēcsajūtu vārdos!