Ciemošanās studijā ar Juriānu Benšopu: dāniete Sofija Bērda Mellere Berlīnē
Jurriaan Benschop
19/12/2013
Nesen Sofija Bērda Mellere (Bird Møller, 1974) pārcēlās uz studiju Glogauerā, vienā no lielākajiem ateljē kompleksiem Berlīnes Kreicbergas rajonā. Tāpat kā citur Berlīnes centrā, īres maksas te kāpušas, taču darba telpa ir laba, te ir gaisma un skats uz kolēģiem māksliniekiem, kas strādā kaimiņēkā. Šeit Bērda Mellere veic savus eksperimentus ar krāsu uz auduma, papīra, fotogrāfijām un citiem materiāliem. Kā mākslinieci viņu varētu saukt par interventi, jo lielākā daļa viņas darbu ir reakcija uz jau pastāvošu attēlu.
Bērda Mellere dzimusi un augusi Dānijā, un no turienes aizbraukusi pirms 18 gadiem. Viņa studēja Minhenē pie Gintera Ferga (Förg, 1952–2013), bet pēc tam devās uz divu gadu studijām Londonā, Baiama Šo (Byam Shaw) Mākslas augstskolā, lai vēlāk apmestos uz dzīvi Berlīnē. Kaut gan laiku pa laikam viņa atgriežas Dānijā, lai piedalītos izstādēs, pārcelties atpakaļ viņa nedomā. Berlīne labi kalpo kā viņas darbības bāze. Pilsēta piedāvā brīvību un anonimitāti: “Man joprojām šķiet, ka Berlīnē pastāv zināma brīvība, tā vēl pilnībā neizdabā buržuāziskajai gaumei, kas nozīmē, ka te valda iespēju gaisotne. Un tik daudz jaunu, radošu cilvēku ierodas te no visas pasaules, lai šo enerģiju izmantotu.”
Bērda Mellere savu mākslinieces darbību sāka kā gleznotāja uz audekla, piemēram, gleznojot interjerus, taču pēc kāda laika viņa atteicās no tradicionālā audekla formāta, lai uzsāktu intervences fotogrāfijā. “Kādās brīvdienās es lasīju žurnālu Spiegel, un mani nokaitināja visas šīs dārgo automašīnu reklāmas. Es sāku gleznot tām mašīnām pāri, pārvēršot tās par krāsas traipiem, kuri ar laiku kļuva aizvien trakāki un drosmīgāki…” Viņa sāka noklāt attēlus žurnālos un katalogos, nereti gleznojot pāri sievietēm un tādējādi mainot to identitāti un auguma līniju ritmus. Ar krāsu viņa attēlam pievieno žestus, kā arī faktūru.
“Patlaban es strādāju pie kolāžu virknes, kur izmantoju aptuveni simt gadus vecu fotogrāfisko materiālu. Tas pārsvarā sastāv no cartes des visites, moderno vizītkaršu priekštecēm. Tie bija miniatūri fotoattēli uz kartona, ko izdalīt draugiem un ģimenei, – ārkārtīgi populāri visā Eiropā un drīz vien arī ASV. Izmantoju arī agrīnās pornogrāfiskās fotogrāfijas. Lielākā daļa cilvēku un visas pornogrāfiskās iezīmes paslēptas aiz kāda žesta, pa lielākai daļai aiz rokām, ko esmu izgriezusi no dažādiem žurnāliem. Turklāt eksperimentēju ar apģērbiem, lai redzētu, vai kaut kādā ziņā tas man ir interesanti.”
Studijā labi redzams, cik daudzos virzienos māksliniece domā un strādā. Bērda Mellere lietū uz ielas reiz atrada vecu, novalkātu melnu zābaku pāri, aiznesa to uz studiju, izžāvēja un pārklāja ar krāsas slāņiem – augšējais bija spīdīgs un rubīnsarkans. Pagaidām nav skaidrs, ko viņa tālāk ar apaviem darīs, bet tie raisa alūzijas ar Andersena pasaku. Viņa strādā arī pie apdrukātiem tēkrekliem. Iegādājas lietotu apģērbu veikalos un papildina zīmējumu. Tā piemēram, meitenes attēls, kur tā pastiepusi pret skatītāju vidējo pirkstu, papildināts ar trim krāsainiem punktiem. Viņas seja vairs nav redzama.
Uz galda ir fotogrāfiju kolekcija, kur redzamas Vācijas kancleres Merkeles rokas. Ziņu žurnālos un laikrakstos šīs rokas tiek rūpīgi studētas, jo šķiet, ka tās runā nozīmīgā valodā, pastiprinot to, ko viņa vēlas pateikt, vai arī mēģinot ko slēpt. Bērdu Melleri interesē ķermeņa valoda, kāda tā parādās medijos un ikdienas vizuālajā realitātē. Šajā gadījumā viņa eksperimentē ar politisko ķermeņa valodu, nebūdama pārliecināta, vai tas novedīs pie laba mākslas darba. Studija – tas jāsaprot – ir vieta, kur eksperimentēt. Tas, kas redzams šeit, varbūt arī nekad neparādīsies izstādēs.
Pabeigtas sērijas piemērs ir Las Rudas, kur melnbaltos erotiskā reslinga fotoattēlos notikusi iejaukšanās ar krāsu. Šos attēlus māksliniece atradusi Meksikā. Tie ir rotaļīgi un vienlaikus vardarbīgi. Agrāk uzskatāmā erotika vairs nav redzama. Vēl viens pabeigts darbs ir plakāts, uz kura dabiska lieluma modele reklamējusi apģērbu. Tas ietilpst sērijā ar nosaukumu Interactions (“Mijiedarbes”), kur Bērda Mellere noklāja savu ķermeni ar krāsu un tad izdarīja tā nospiedumu uz modeles attēla – mainot apjomus un formas, kādi izmantoti reklāmā.
Ķermenis un krāsa. Tās ir galvenās Bērdas Melleres darbu sastāvdaļas. Viņas radītos attēlus var uzskatīt par politiskiem komentāriem vai feministes intervenci, taču tās ir tikai iespējamas interpretācijas, kas papildina estētisko skatleņķi. Darbi piesaista kā aktīva un emancipēta vērošanas forma, ar kuru tiek pārstrādāta un reinterpretēta dienišķā attēlu plūsma.
Sofijas Bērdas Melleres darbi apskatāmi East of Encino, North of Moca grupas izstādē Jancar Gallery, Losandželosā (no 7. decembra līdz 2014. gada 11. janvārim), kā arī solo izstādē Sassa Trülsch galerijā Berlīnē, sākot ar 2014. gada 14. februāri.
