Ciemošanās studijā ar Juriānu Benšopu: Merike Estna Londonā
Juriāns Benšops
05/07/2013
No Londonas centra līdz Houmertonas rajonam, kur Mačmeikervorfā (Mathcmakers Wharf –sērkociņražotāju piestātne – tulk.) atrodas Igaunijā dzimušās mākslinieces Merikes Estnas (1980) studija, ir pusstundas brauciens ar vilcienu. Vieta ieguvusi nosaukumu no Matchbox fabrikas (matchbox – sērkociņu kastīte vai sērkociņu kastītes lieluma priekšmets – tulk.), kura izgatavoja slavenās miniatūrās rotaļlietas. Tagad tas ir dzīvojamais rajons, kurā iekārtotas arī mākslinieku studijas. Sākotnēji Estna ieradās no Tallinas Londonā uz mācību posmu Goldsmita koledžā. 2009. gadā ieguvusi maģistra grādu, viņa uz gadu pārcēlās uz Beļģiju, taču tad Londona sauca atkal, un viņa pārcēlās uz turieni pavisam. Pilsēta piedāvā labu kontekstu viņas kritiskajiem un reizē kaislīgajiem pētījumiem glezniecībā.
Manam apmeklējumam par godu Estna izlikusi studijā savu darbu izlasi – izskatās pēc lielas instalācijas ar dažādiem glezniecības elementiem. “Kad es gleznoju, diez ko nav iespējas uzņemt ciemiņus,” viņa saka, jo viņas darbi iecerēti kā vides elementi. Tiem nepieciešama teatrāla izrādīšana. Uz grīdas ir daži postamenti ar dažādiem krāsotiem elementiem, piemēram, papīra strēmelēm, kas saliktas vāzē kā puķes, un izkrāsots burbuļiesaiņojums, kādos parasti ievīsta darbus to pārsūtīšanai. Pie sienas ir daudz audeklu, kuri pa daļai atbalstījušies cits pret citu, rotāti ritmiskiem ornamentiem, kas atkārtojas pa visu audeklu, neiedomājamās krāsu kombinācijās, piemēram, rozā, zils un dzeltens. “Tās ir krāsas, par kurām man likās, ka glezniecībā tādas nevar lietot,” Estna saka. Visi elementi kopā studijā rada glezniecisku vidi, kam nav temata. Vai varbūt tieši vide arī ir šis temats?
Gleznot bez tēla. Tas ir izaicinājums, kādu Merike Estna, šķiet, pieņēmusi pirms vairākiem gadiem. Viņa zina, ka te slēpjas paradokss. Jo viņas pabeigtie darbi studijā rada jaunus tēlus, kaut arī tie ir abstrakti, bez ainavām vai figūrām. Pirms kādiem gadiem māksliniece gleznoja (pus)reprezentatīvā stilā – ainavas un (abstrakti) ekspresionistiskas gleznas ar intensīvu fizisku klātbūtni un nepastarpinātu gleznieciskumu. Gleznieciskajam žestam ir nozīme arī jaunajos darbos. Taču tagad no tā izaug secība, nevis paliek tikai individuālas izpausmes pēdas. “Man apnika tēli,” Estna saka, atcerēdamies agrīnos darbus, “bet ne gleznošana. Goldsmita koledžā es biju viena no ļoti nedaudziem gleznotājiem, un gaisotne tur kaut kā bija glezniecībai naidīga. Tas man lika kļūt vēl apsēstākai ar gleznošanu un meklēt jaunus ceļus.”
Iedvesmu Estna smeļas no vācu gleznotājas Katarīnas Groses (Katharina Grosse), kura arī praktizē ekspansīvu, krāsām bagātu gleznošanas stilu, kas sniedzas pāri audekla robežām. Grose, piemēram, glezno ar industriālu pulverizatoru uz veselas ēkas sienām. Jebkas var būt apgleznojams, – no smilšu kaudzes līdz skulpturāliem elementiem. Estnai tomēr joprojām svarīgs tradicionālais četrstūrainais audekls, kurš ar citu elementu starpniecību tiek saistīts ar pārējo telpas daļu. Un darbu prezentācija nozīmē atkāpi no klasiskās vienas gleznas piekāršanas pie sienas, gaidot, kad tai pievērsīs īpašu uzmanību. Estnai audekls var atbalstīties pret izstāžu zāles sienu; tajā var būt caurumi, caur kuriem spīdēt gaismai. Var teikt, ka vienīgā tēla nozīme tiek samazināta par labu sērijveida un vides pieejai. Taču jāatzīmē, ka ikviens audekls ir unikāla raksta un krāsas kombinācija.
“Igaunijā glezniecību saprot ļoti tradicionāli,” Estna atbild, kad jautāju, kāpēc viņa atteikusies no tradicionālā audekla, kas gadiem bijis viņas atskaites punkts. “Gleznotāju skaits ir ierobežots, un ierobežots ir arī priekšstats, kas varētu būt glezna. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es meklēju citas iespējas un citus veidus, kā pasniegt apgleznotu virsmu. (...) Doma ir to atvērt. Radīt ar darbu atvērtu situāciju, bez kādām galīgām atbildēm.” Viņa nevēlas komunicēt vienu stāstu, bet gan iespējas. Tā, piemēram, viņa atļauj un pat mudina izstādē viņas gleznas pagriezt par 90 grādiem. Jo nav tikai viens veids, kā tās aplūkot. Teiktais, protams, attiecas uz ornamentu gleznojumiem, kuru kompozīcijā nav hierarhijas. Estnas vārdiem runājot, “tie ir par to, ko cilvēks piedzīvo, un veidi, kādos viņš domā, kad aplūko gleznas”.
Studijas apmeklējuma laikā es prātoju, vai šī “gleznošana bez tēla”, kā Estna to sauc, rada sajūtu, ka kaut kā trūkst, vai arī tā atraisa iztēli un sniedz gandarījumu citā līmenī? Lai par to izšķirtos, man būtu jāredz īsta, pilnīga izstāde, nevis tikai uzstādījums studijā, jo Estnas strādāšanas veids ir ņemt priekšā telpu un to pārveidot. Veids, kādā māksliniece tevi kā skatītāju aplenc ar krāsu, ir rotaļīgs un oriģināls. Tas liek skatīties apkārt un pētīt dažādos elementus, ko ietekmējusi krāsa. Estnas specifiskais krāsas lietojums ir aizraujošs. Jautājums gan joprojām vietā, vai ir kāda jēga vērtēt atsevišķu gleznu, ja jau tā ir daļa no komplekta, nevis suverēns darbs?
Tallinā Meriki Estnu pārstāv galerija Temnikova&Kasela, bet rudenī, no 7. septembra līdz 12. oktobrim, gaidāma personālizstāde Ņujorkas galerijā Winkleman Gallery.
