Foto

Marina Abramoviča: Mākslai ir jābūt skaistai

Elīze Tīkmane
21/09/2011

Igaunija šajā rudenī piedāvā ne tikai galvu reibinošos mākslas pasākumus galvaspilsētā, bet arī netālajā Tartu, kur no 15. septembra līdz 13. novembrim norisinās laikmetīgās mākslas festivāls ART IST KUKU NU UT. Viens no festivāla centrālajiem notikumiem ir pazīstamās performanču mākslinieces Marinas Abramovičas pirmā izstāde Baltijas valstīs Art must be beautiful. Selected works of Marina Abramović (Tartu Mākslas muzejs, līdz 13. novembrim).

Mazliet vieglprātīgi ļaujoties pirmajiem impulsiem – un sekojot kartē iezīmētajiem punktiem, kas apzīmē festivāla norises vietas (festivālu veido vairākas izstādes), bet īsti nezinot, kas katrā no punktiem gaidāms, nonācu pie Tartu mākslas muzeja ēkas. To ieraugot pie sevis nodomāju, vai festivālam ar nosaukumu ART IST KUKU NU UT [1] (kas galvā neatgriezeniski interpretējies kā „māksla ir ku-kū, nu un?”) ir iespējama labāka norises vieta? Proti, ēkas neoklasicistiskajā fasādē, kas ieturēta maigi rozā toņos, ieviestas arhitektoniskas izmaiņas – tā ir šķība, gluži kā Pizas tornis.

Ieejot tumšajā izstāžu telpā, mani sagaidīja puskaila sieviete ar ķemmi katrā no rokām. Agresīvi pāri sejai ķemmējot izlaistos, tumšos matus, sieviete ik pa laikam murmināja pie sevis: „Art must be beautiful. Artist must be beautiful.” Video redzamā sieviete ir neviena cita kā Ņujorkā dzīvojošā serbu izcelsmes māksliniece Marina Abramoviča (1946). Apzinoties, ka laikmetīgās mākslas izpausmes ne vienmēr ir lielākajai sabiedrības daļai izprotamas, līdz ar to arī neaktuālas un neapzinātas, festivāla organizatori ir nonākuši pie fantastiskas idejas – sākt ar laikmetīgās mākslas klasiku. Un tiešām, Baltijas valstu iedzīvotājiem tiek piedāvāta vēl nebijusi iespēja - „skatīt vaigā” (gan ar ekrānu starpniecību) pašu performanču mākslas vecmāmiņu, kā pēdējā laikā pati sevi dēvē Marina Abramoviča.

[1]               Festivāla ART IST KUKU NU UT organizētāji izvēlētajam nosaukumam piedāvā dažādus skaidrojumus, vienlaikus aicinot ikvienu pievietot savu arī skaidrojumu.

Izstādē „Mākslai ir jābūt skaistai. Marinas Abramovičas darbu izlase” / Art must be Beautiful. Selected works of Marina Abramović iekļauti četri darbi, kas pārstāv diezgan plašu laika loku un atšķirīgus mākslinieces radošos posmus. Izstādes kuratore Raela Artela (Rael Artel) izvēlējusies performanču video fiksācijas, kurās pārsvarā redzama tikai pati māksliniece (izņēmums ir darbs Role Exchange, kurā piedalās arī prostitūta no Amsterdamas Sarkano lukturu rajona). Diemžēl izstādē neparādās neviena no performancēm kopā Uleju (Ulay - Uwe Laysiepen skatuves vārds) - Abramovičas partneri gan dzīvē, gan mākslā, ar kuru kopā tika radīti darbi vairāk kā desmit gadus ilgā periodā. Neraugoties uz to, izstādes struktūra un atlasītie darbi piedāvā diezgan plašu pārskatu par mākslinieces paveiktu, turklāt tie veido ļoti spēcīgas ambivalentās saites, kuras pirmajā mirklī var nešķist tik uzskatāmas.

Jau pieminētais darbs „Art must be beautiful. Artist must be beautiful” (1975) ir ne tikai izstādes centrs, bet kā sauklis kļuvis arī par festivāla ART IST KUKU NU UT virstēmu. Lai gan darba sākotnējais vēstījums vairāku mākslas kritiķu un teorētiķu skatījumā iekļauj „buržuāzisko mākslas patērētāju kritiku un uzsver seksistisko attieksmi pret mākslinieci sievieti”[2], skatoties izstādi, darbs aktualizējas mazliet citādā rakursā. Abramovičas darbi piedāvā plašu interpretācijas loku. Tie bieži tiek saistīti ar feminisma idejām, aktīvismu, mākslas patērētāju un mākslinieku attiecību kritiku, regulāras ir arī politiskās atsauces. Tomēr izstādes Art must be Beautiful. Selected works of Marina Abramović kontekstā interesantāks šķiet tas darbu aspekts, kas vēstī par sievieti, ne kā sabiedrības locekli, kā cīnītāju par līdztiesību vai varu, bet gan kā emocionālu, jūtīgu būtni, kas pauž iekšējos pārdzīvojumus, pārdomas, mentālos un emocionālos stāvokļus caur savu ķermeni. Saistībā ar Marinas Abramovičas performancēm (bieži runājot par performanci vispār) bieži tiek runāts par ķermeni kā mediju – principā ķermenis tiek atdalīts no paša mākslinieka, kļūstot par koncepta sastāvdaļu.

[2]               Artel R. Art Must Be Beautiful. Selected works by Marina Abramović- izstādes katalogs, 2011. - 7.lpp

„Viņa (M.Abramoviča – E.T.) strādāja pati uz sava ķermeņa,”[3] Bojanas Pejičas izteikums iezīmē nozīmīgu kontrastu starp darbošanos „uz” kaut kā un darbošanos „ar” kaut ko, kas, analizējot perfomances darbus, var būt nozīmīgs. Atrodoties dialogā ar mākslas formu, kas strādā ar ķermeni (nevis uz tā vai pret to) mani primāri interesē tieši ķermeņa tiešās izpausmes un to slēptā/metaforiskā nozīme. Līdz ar to darbu „Art must be beautiful. Artist must be beautiful” tiecos skatīt kā sievietes, tā mākslinieces patstāvīgo apjukumu un nespēju izvēlēties starp dabiskumu un estetizētu skaistumu. Ar milzu spēku un determinismu augstāka mērķa vārdā tiek veiktas ikdienas darbības/kustības. „Mākslai jābūt skaistai! Māksliniecei jābūt skaistai,” sakostiem zobiem murmina Abramoviča. Varbūt tās tikpat labi varētu būt arī dzīve un sieviete, kurām jābūt skaistām? Tas liek aizdomāties par to, vai nav tā, ka māksliniece/sieviete pati izvēlas šo augsto uzstādījumu būt skaistai?

Divdesmit gadus vēlāk veidotais darbs „Sīpols”/Onion (1996) veido interesantu pārnesi – video sākumā redzama nobriedusi, ļoti kopta sieviete, kas tur rokās lielu sīpolu. Fonā skanot vārdiem: „Esmu nogurusi no gaidīšanas…” Abramoviča ēd sīpolu, lūpu krāsa izsmērējas, asaras šķīst un mākslinieces seju pārņem aizvien lielāka ciešanu izteiksme. Agresīvos apgalvojumus nomainījusi lēnprātība, nogurums, varbūt pat izmisums: ”Es vēlos saprast un skaidri saredzēt to, kas stāv aiz šī visa. Es vēlos vairs nevēlēties. Es vēlos kļūt veca, ļoti veca, lai nekam vairs nav nozīmes.” Izstādē veidojas perfekts pretmetu pāris – jauna, kaila sieviete pret sapucētu, novecojušu sievieti, viena enerģijas un agresīvas apņemšanās pilna pavēstīt, izdarīt, pierādīt, otra – nogurusi, izmisusi un bezspēcīga – abas vieno tēls Marina Abramoviča. Jo interesantākas šo abu darbu attiecības padara nesenās un joprojām aktuālās diskusijas par Marinas Abramovičas veiktajām plastiskajām operācijām, kas citā rakursā noved atpakaļ pie mākslinieces 1975. gada darbā izteiktajiem apgalvojumiem par mākslu un skaisto.

[3]               „[..]she was working on her own body,” Bojana Pejić. „I’m just washing dishes”. One question to Bojana Bojana Pejić.// Art Must Be Beautiful. Selected works by Marina Abramović- izstādes katalogs, 2011. - 25.lpp

Otru pretmetu pāri veido darbi „Lomu maiņa”/Role Exchange (1975) un „Varonis”/Hero (2001). Pirmajā darbā notiek lomu apmaiņa starp mākslinieci un prostitūtu -  prostitūta ieņem mākslinieces vietu izstādes atklāšanā, kamēr Abramoviča atrodas Sarkano lukturu rajonā Amsterdamā. Gluži pretēja loma tiek izspēlēta „Varonī”, kur Abramoviča, turot rokās baltu karogu, sēž baltā zirgā, bet fonā skan pašas dungota, patosa pilna melodija. Šeit, no vienas puses, veidojas komentārs par zemisko, paverdzināto, pērkamo, manipulējamo, no otras – varonības, drosmes un lepnuma iemiesošana, kas pirmajā gadījumā saistīta ar mākslinieces karjeru, radošās darbības desmitgadi un sava veida reflektīvu izvērtējumu, bet otrajā gadījumā veido atsauci uz Abramovičas izcelsmi, ģimenes un valsts vēsturi. Šeit veidojas plašs cilvēcisko īpašību spektrs, ko vienlaikus spēj reprezentēt viena būtne.

Marinas Abramovičas darbi ir dažādu paradigmu uzlādēti, tie vienlaikus vēstī par ļoti personīgām un universālām tēmām, turklāt tie reti ir viennozīmīgi. Izstāde piedāvā brīnišķīgu iespēju skatīt spēcīgus video darbus – performanču dokumentācijas. Lai gan kamera ievieš dažādas uztveres korekcijas, maina akcentus un iespējamos rakursus, tomēr piedāvā visnepastarpinātāko iespējamo pieredzi pēc performances. Jāmin, ka lielisks papildinājums izstādei ir tās katalogs, kam ir ne tikai intelektuāli reprezentatīva, bet, kas būtiski, runājot par laikmetīgās mākslas klasiku, arī informatīvi - izglītojoša funkcija. Tas vēlreiz apliecina cēlo un pavisam noteikti apsveicamo festivāla ART IST KUKU NU UT tiekšanos tuvināt laikmetīgo mākslu sabiedrībai un aicinājumu nebaidīties no „mājām ar greizu arhitektūru”.