Fotogrāfija palīdz neatsvešināties
Intervija ar kuratori Annu Kedzjoru
Helmuts Caune
30/04/2019
Izstāde “(Ne)dabiskie ķermeņi”, kas Rīgas Fotogrāfijas biennāles "NEXT 2019" ietvaros līdz 12. maijam apskatāma Latvijas Fotogrāfijas muzejā, pievēršas dabiskuma un pretdabiskuma idejām attiecībā uz cilvēka ķermeni un dažādām tā reprezentācijām. Izstāde ir īpaša ar to, ka lielākā daļa jauno poļu mākslinieku, kuru darbi šeit izstādīti, nāk no vienas augstskolas, proti, Poznaņas Mākslu universitātes, savukārt tās kuratore Anna Kedzjora (1982) ir pasniedzēja šīs universitātes Fotogrāfijas nodaļā – līdz ar to ar lielāko daļu mākslinieku viņa jau ilgstoši strādājusi kopā.
Kuratores un pasniedzējas amatus Kedzjora apvieno jau sešus gadus; viņas kūrēto notikumu sarakstā ir, piemēram, 2014. gada Ķelnes Photokina akadēmija, IX Poznaņas Fotogrāfijas biennāle 2015. gadā, Eiropas Fotomēnesis Berlīnē 2016. gadā un citi. Papildus tam Kedzjora arī darbojas kā māksliniece, savos darbos pievēršoties fotogrāfijas valodas specifikai un tās attiecībām ar atmiņu, realitāti, ainavu, kā arī dabiskā un mākslīgā nošķīrumu.
Agnieszka Hinc, no sērijas / from the series UX, 2018
Jūsu Fotogrāfijas muzejā kūrētās izstādes nosaukums atsaucas uz dabiskuma un nedabiskuma kategorijām. Vai izvēli par labu šādam fokusam noteica jūsu pašas pārdomas par “dabiskuma” idejas ierobežojošo dabu?
Doma bija apskatīt “dabiskā” ideju daudzos dažādos kontekstos – kāds tieši ir saturs šai idejai par dabiskā un nedabiskā pretstatu, piemēram, nākotnes perspektīvā, kad robeža starp abiem arvien vairāk izplūdīs. Bet vispār trīs elementi, kas šai izstādei ir vissvarīgākie, ir, pirmkārt, dabiskais un nedabiskais, otrkārt, ķermenis kā fotogrāfijas objekts, un treškārt – abi šie aspekti laika dimensijas šķērsgriezumā. Tas, kas skaitās dabiski cilvēciskais šobrīd, varētu būt pretrunā ar to, kas būs dabiski cilvēciskais nākotnē. Piemēram, jautājums par to, vai ķermeni, kuru tagad uzskatām par dabisku, nākotnē vispār vajadzēs, ir atklāts. Kopumā izstādi radījusi, pirmkārt, motivācija izpētīt dabiskā un nedabiskā nošķīrumu un, otrkārt, izpētīt ķermeņa definīciju – kā to paplašināt, kā uz to palūkoties citādos kontekstos un laikos. Tā kā savā personīgajā mākslas praksē es interesējos par ainavu, diezgan labi redzu, cik smalka un brīžiem nenosakāma ir līnija starp dabu un kultūru. Un arvien biežāk man šķiet, ka tas, kas ilgu laiku ir ticis uzskatīts par dabu, patiesībā ir kultūras darbības rezultāts. Gan manis pašas prakse, gan tas, ar ko nodarbojas studenti Poznaņas Mākslu universitātē, palēnām noveda pie šī koncepta.
Varbūt jūs varat nosaukt tādas lietas piemēru, kas tiek pārliecinoši uzskatīta par dabīgu, lai arī pavisam noteikti ir kultūras ietekmēta?
Pirmais, kas man nāk prātā, protams, ir ainavas un dabas nošķīrums, kurā ainava tiek saprasta kā kaut kas kulturāli apstrādāts, toties daba – tas ir kaut kas it kā neskarts. Bet, ja pieturamies pie šādas pūristiskas definīcijas, ātri nākas saprast, ka pilnīgi neko nevar uztvert kā “tīru” dabu, jo pat it kā neskarta areāla vai priekšmeta identificēšana, nošķiršana no citādā, vārdā nosaukšana jau ir kultūras darbs. To paturot prātā, ir interesanti palūkoties uz cilvēka ķermeni un neierastām ķermeņa iespēju perspektīvām. Un, kā jau teicu, daudzi studenti Poznaņā nodarbojas ar līdzīgām tēmām. Šo projektu palīdzēja izveidot tieši šīs interesantās saites, ko saskatīju starp studentiem. Galu galā tas ir kas vairāk kā vienkārša grupas izstāde – dalībnieki tās tapšanas gaitā ir daudz sastrādājušies un ir atrastas arvien jaunas savstarpējās saites. Starp mums notiek dinamisks dialoga process, kas joprojām turpinās. Tas, manuprāt, ir labs piemērs tam, kā vispār būtu jānotiek darbam mākslu universitātēs.
Tātad skaidras robežas starp dabu un kultūru nav?
Būtu jāskatās, kādā kontekstā mēs par to runājam, tomēr lielākoties es teiktu, ka nē, tādas nav vai tā ir pārāk izplūdusi, lai būtu jēgpilna.
Katarzyna Bojko-Szymczewska, no sērijas / from the series Communicans, 2016
Un tomēr tās ir nozīmīgas kategorijas, kurās cilvēki domā. Runājot par mākslas progresu, vai, jūsuprāt, šādu kategoriju pastāvēšana to drīzāk veicina vai kavē?
Manuprāt, ir diezgan skaidrs, ka drīzāk kavē – un to var teikt ne tikai par mākslas jomu. Piemēram, mūsu attieksmi pret vidi nosaka tas, cik lielā mērā mēs paši sevi redzam vai nu kā tās daļu, vai nošķirtus no tās. Attiecībā uz mākslu situācija gan var būt paradoksālāka – piemēram, Polijā šobrīd top daudz jaunas mākslas, kas runā par šo tēmu. Vides krīze, varētu teikt, baro mākslas tapšanu. Tā piedāvā māksliniekiem daudz jaunu perspektīvu, ar ko strādāt, bet vienlaikus viņiem tas jādara arī tāpēc, ka citas sociālās grupas šo problēmu risināšanā ir izrādījušās bezspēcīgas. Tāpēc to nākas darīt māksliniekiem. Spriedze jautājumā, cik dabiski vai pretdabiski esam mēs paši un mūsu darbības, mākslā šobrīd ir ļoti jūtama – vismaz Polijā. Tāpēc mana atbilde uz šo jautājumu drīzāk tomēr ir neviennozīmīga.
Kā jūs pati personīgi nonācāt pie intereses par šo tematiku?
Vismaz daļēji tas izrietēja no manas vēlmes iziet ārpus savas ierastās darbības sfēras, kas saistās ar ainavām. Reizēm es pati ievēroju, ka pārāk automātiski pieņemu, ka dabiskais un mākslīgais ir stingri nošķirti, un tādējādi palaižu garām daudz ko interesantu. Mēģinājumos paplašināt ķermeņa definīciju es redzu lielu potenciālu, un daudzi no mūsu studentiem ir ļoti nobrieduši mākslinieki, kuri spēj izaicināt pastāvošos priekšstatus par ķermeni un tā reprezentāciju. Man šķita interesanti būt šajā punktā – kaut kur pa vidu starp dabas, ainavas un ķermeņa tēmām, kas ir auglīgs sajaukums no mani un jaunos māksliniekus interesējošām lietām.
Piotr Zugaj, no sērijas / from the series Rediscovered
Kā šis projekts ierakstās jūsu līdzšinējās kuratores pieredzes kontekstā?
Tas man ir kaut kas jauns, jo mana līdzšinējā kuratores prakse nedaudz atšķiras no tā, kas ierasti tiek ar to saprasts. Es lielākoties strādāju ar studentu diplomdarbiem, līdz ar to mana personīgais kontakts un iesaiste izstādāmajos darbos ir citāda nekā kuratoriem, kuri vienkārši uzaicina māksliniekus pēc savas izvēles. Tāpēc šī pieredze, kad ar viņiem visiem varu aizbraukt uz jaunu vietu un vērot, kā viņi sastrādājas un kādus jaunus saskares punktus atrod savos darbos un savā starpā, kopīgi strādājot zem šī viena koncepta, man ir bezgala interesanta. Šī izstāde parāda jaunu mākslinieku ārkārtīgo jūtīgumu pret nopietniem sociāliem jautājumiem un problēmām, kā arī spēju runāt par tiem estētiski izkoptā veidā.
Ja neiebilstat atbildēt uz klaji vispārīgu jautājumu – kā nākas, ka tieši fotogrāfija ir kritusi par šīs izstādes, šī koncepta mediju? Iepretim jebkuram citam žanram.
Darbi šajā izstādē ir cieši saistīti ar fotogrāfiju, tomēr ne vienmēr tai pieskaitāmi, un arī daudzi no māksliniekiem nav primāri fotogrāfi. Viņi ir mākslinieki, kas izmanto fotogrāfiju. Un kāpēc? Manuprāt, tas vienlaikus ir medijs ar plašām mākslinieciskās izpausmes iespējām, bet vienlaikus arī ļoti piemērots cilvēkiem, kuri joprojām ir ieinteresēti apkārtējā vidē un pasaulē ap viņiem. Fotogrāfija ir medijs cilvēkiem, kas negrib no pasaules atsvešināties. Man šķiet ļoti interesantas fotogrāfijas attiecības ar realitāti – tās nav tiešas attiecības. Fotogrāfija vairs nav uzticams medijs – varbūt arī nekad nav bijusi, bet mūsdienās jo īpaši. Un tomēr, lai cik tā nebūtu subjektīva, tā saglabā kaut kādu saikni ar realitāti, kas ir ļoti īpaša salīdzinājumā ar citiem medijiem. Šī sarežģītā un dziļā saikne ar realitāti, kas piemīt fotogrāfijai, ir tas, kas liek daudziem izmantot tieši fotogrāfiju kā līdzekli savā mākslā. Būt māksliniekam, kurš izmanto fotogrāfiju, parasti nozīmē izmantot dziļu saikni ar realitāti, kas mums pieejama mākslā, vienlaikus saglabājot plašas subjektīvas manevrēšanas iespējas.
Magdalena Adrynowska, no sērijas / from the series The whole emptiness
Izvēlētā izstādes tematika neizbēgami skar personas, kuru ķermeņa identitāte mūsdienās ir ļoti politizētu diskusiju priekšmets – piemēram, transpersonas, kā tas redzams mākslinieces Johannas Bergas darbos. Varbūt jūs varētu raksturot, kā jūsu praksē sadzīvo/konfliktē estētiski un sociāli atbildīgi nolūki?
Gan kā māksliniece, gan kā kuratore, gan kā mākslas vērotāja es noteikti ļoti novērtēju cilvēkus, kuri pievēršas sociāli nozīmīgiem jautājumiem un runā par tiem caur savu praksi – lai gan neuzskatu, ka tas būtu pienākums. Mani visvairāk interesē māksla, kas pievēršas sociālām problēmām, tomēr vēl nerobežojas ar aktīvismu – māksla, kas uztaustījusi sava veida balansu starp sociālām un estētiskām prasībām. Johanna Berga šeit, manuprāt, ir lielisks piemērs. Kā kuratore es apzinos, ka manis veidotā izstāde pieskaras sociāli vārīgiem jautājumiem, un es izjūtu atbildību par veidu, kādā tā par tiem runā.
Vai varat nosaukt kādus piemērus, kā šī atbildības sajūta izpaužas konkrētos lēmumos, ko esat pieņēmusi izstādē?
Ļoti iespējams, daudzus šādus lēmumus esmu pieņēmusi, to pat īpaši nepamanot, jo esmu radusi vairāk koncentrēties uz šāda veida darbiem un māksliniekiem. Tā ir mana “dabiskā” dziņa – strādāt ar šādiem māksliniekiem. Tas ir veids, kā es komunicēju ar pasauli un ar viņiem. Ja tas tā nebūtu, es diez vai justos tik droša, ka man ar to vajag nodarboties.
Machnicka Magdalena, no sērijas / from the series In order to see
